SILVIJA GROSA JŪGENDSTILA PERIODA PLASTISKAIS UN GLEZNIECISKAIS DEKORS RĪGAS 19. GS. UN 20. GS. MIJAS ARHITEKTŪRĀ. Promocijas darba kopsavilkums

LATVIJAS MĀKSLAS AKADĒMIJA / THE LATVIAN ACADEMY OF ART SILVIJA GROSA JŪGENDSTILA PERIODA PLASTISKAIS UN GLEZNIECISKAIS DEKORS RĪGAS 19. GS. UN 20. GS. MIJAS ARHITEKTŪRĀ Promocijas darba kopsavilkums THE PLASTIC AND PICTORIAL DÉCOR OF THE ART NOUVEAU PERIOD IN THE ARCHITECTURE OF RĪGA AT THE TURN OF THE 19 TH AND 20 TH CENTURIES Summary of dissertation Zinātniskais vadītājs / Academic Advisor Dr. habil. art. EDUARDS KĻAVIŅŠ RĪGA 2008

I. IEVADS I. 1. Tēmas aktualitāte 19. un 20. gs. mijā pasaules arhitektūrā un Latvijā jūgendstila ietekmē risinājās būtiski attīstības procesi, kuru ietvaros mainījās arī ēku dekoratīvais noformējums. Jūgendstila laikmeta mākslas un arhitektūras jautājumi jau vairāku gadu desmitu gaitā ir pētnieku uzmanības lokā gan Rietumu, gan Latvijas mākslas vēsturē. Tomēr, neraugoties uz publikāciju skaitu un Rīgas tālaika arhitektūras arvien pieaugošo popularitāti, tās dekora analīze veikta līdz šim tikai fragmentāri un nav radušies izsmeļoši pētījumi par šo dekoratīvās mākslas nozari. Materiāla ambivalence tā atrašanās starp amatniecību, rūpniecisku ražošanu un profesionālo mākslu, kas orientēta uz unikālu artefaktu radīšanu un pieejamo dokumentālo faktu trūkums ir ietekmējis dekora vērtējumu gan ēku celtniecības laikā, gan arī sekojošajos gadu desmitos. Komplicēti ir jautājumi, kas skar ēkas arhitekta, dekora izpildītāja un celtnes pasūtītāja subordinācijas problēmas, kas īpaši aktualizējas perioda celtņu plašākajā daļā īres namu arhitektūrā. Tomēr neatkarīgi no vērtējošiem aspektiem apskatāmo parādību kopējais apjoms ir tik plašs, ka bez tā izvērstas un pamatotas interpretācijas nav iespējama ne tikai pilnvērtīga 19. gs. beigu, 20. gs. sākuma Latvijas arhitektūras, bet arī visu ši laikmeta un vietas vizuāli plastisko mākslu vēsture. Bez tam jānem vērā, ka jūgendstila laikmetā amatnieciski ražotu lietisķās un dekoratīvās mākslās priekšmetu nozares, kā arī viss tas, ko mūsdienās saucam par cilvēkvides dizainu, tālaika mākslas veidu hierarhijā ieņēma augstāku vietu kā agrāk. I.2. Pētījuma mērķis un uzdevumi Promocijas darba mērķis ir veikt Rīgas 19. un 20. gs. mijas mūra ēku dekora stilistisko analīzi. Fokusējoties uz jūgendstilu, darbā vienlaikus ņemta vērā periodam raksturīgā dažādu stilistisko strāvojumu paralēlā pastāvēšana. Veicot dekoratīvās tēlniecības un glezniecības darbu analīzi ēku fasādēs un (tehnisko iespēju robežās) arī interjeros, vērā ņemts to radīšanas un patērēšanas sociālais fons. Sakarā ar to tika izvirzīti sekojoši uzdevumi: 1. Analizēt dekora veidošanas arhitektoniskos un sociālos priekšnoteikumus. 2. Paplašināt līdzšinējo informāciju par Rīgas aplūkojamā perioda arhitektūras dekoratīvās apdares izpildītājiem. 3. Noskaidrot jūgendstila kā 19. un 20. gs. mijas perioda paradigmas lomu ēku dekora izvēlē, kā arī analizēt jūgendstila ģenēzes jautājumu Rīgas arhitektūras dekorā. 4. Noteikt dekora motīvu darināšanas ietekmju loku, precizēt konkrētus ietekmju avotus un, balstoties uz salīdzinošo materiālu, meklēt analoģijas, kas ļautu konkretizēt materiāla reģionālo specifiku. 5. Veikt dekora ikonogrāfisko un stilistisko analīzi, noskaidrojot arī patērētāja (pasūtītāja) un dekora veidošanas sakarības. 2

6. Precizēt jūgendstila attiecības ar citiem stilistiskajiem iestrāvojumiem, to vidū ar historisma tradīciju, nacionālo romantismu, dzimtenes stilu un neoklasicismu. I.3. Pētījuma tematiskās robežas un terminoloģija Pētījuma tematiskajās robežās iekļaujas dekoratīvā tēlniecība un glezniecība ēku fasādēs, un interjeros. Tā ir ornamentāla (abstrakts, florāls, zoomorfs, antropomorfs ornaments), kā arī figurāla un darināta visās tajā laikā pieejamajās tehnikās, ieskaitot arī trafareta apdares, kas pārstāv šai periodā visizteiktāk dekoru kā masu produkciju. Pētījums neaprobežojas vienīgi ar ēku dekoratīvās apdares atribūcijas veikšanu un formālo, stilistisko un ikonogrāfisko jautājumu noskaidrošanu; darba tematikā iekļaujas arī plašāki 19. un 20. gs. mijas arhitektūras un mākslas aspekti, kā arī reģionālo īpatnību izakcentēšanas jautājumi Kas attiecas uz pētījumam nepieciešamo terminoloģisko aparātu: autore lieto latviešu valodā nostabilizējušos apzīmējumu jūgendstils, nevis vispārējā nozares literatūrā dominējošo art nouveau, savukārt, 19. gadsimtam raksturīgā neostilu kopuma apzīmēšanai tiek izmantots termins historisms, kas ir nostiprinājies Latvijas mākslas vēsturē un ir pašreiz vispārpieņemts angļu un vācu valodas pasaules mākslas vēsturēs (historicism, Historismus). Pētījumā lietots jēdziens dekors, attiecinot to uz plastiskiem (trīsdimensiju un ciļņveidīgiem) un gleznieciskiem (divdimensiju) celtņu rotājumiem, kas realizēti dažādos materiālos. Plastiskais (būvplastika, būvornamentika) un gleznieciskais dekors tiek skatīts saistībā ar citiem dekora elementiem un celtņu arhitektūru, tomēr arhitektoniskais dekors nav šī pētījuma tēma. I.4. Pētījuma materiāli un metodoloģiskie nosacījumi Pētījuma pamatmateriāls ir Rīgas 19. un 20. gs. mijas perioda arhitektūras plastiskais un gleznieciskais dekors, kas izvēlēts atbilstoši minētajiem terminoloģiskiem nosacījumiem. Tas iegūts vizuāli apsekojot celtnes in situ, kā arī apzinot 20. gadsimta sākuma fotoattēlus, fotoreprodukcijas, arhitektu zīmējumus un rasējumus arhīvos Materiāla atlases principi ir pētījuma tēmas noteikti analizējamie objekti ir aplūkojamā perioda ietvaros lielāko jaunbūvju īpatsvaru veidojošās visbiežāk profānās arhitektūras (galvenokārt mūra celtņu) rotājums, kuram piemīt noteikta mākslinieciska vērtība. Tomēr konteksta veidošanas nepieciešamības nolūkos pamatmateriāls neizbēgami paplašinājās. Celtņu funkcionālā tipoloģija dekora stilistiskās interpretācijas ietvaros netika izcelta visos gadījumos, jo, ja neskaita funkciju norādošu simboliku, vieni un tie paši vai līdzīgi dekora motīvi tika pielietoti dažādu funkciju ēkām. Interjeros, materiāla fragmentārās saglabātības dēļ, svarīgi bija arhitektoniskās izpētes speciālistu arhivētie materiāli, kas iegūti zondāžās, kā arī atklājušies restaurācijas procesu gaitā, tāpat arī atsevišķi fotomateriāli. Fasādēs būvornamentikas un būvplastikas elementi darināti galvenokārt cementa lējumā, atsevišķos gadījumos izmantojot arī citus materiālus. Interjeros galvenie tehnoloģiskie materiāli ir stuks, papīra masa; tempera, līmes krāsa u.c. 3

Tomēr tēlniecības un glezniecības materiālu tehnoloģiskās producēšanas jautājumi promocijas darba ietvaros netika izvirzīti kā prioritāri un tiek nosaukti tikai tad, ja pieejami arhitektoniskās izpētes rezultāti, tas pats attiecas uz jautājumiem par fasāžu polihromiju un to krāsojumu, kuru precizēt iespējams tikai atsevišķos gadījumos. Tiešā materiāla izvērtējumam tika meklētas analoģijas un veiktas fotofiksācijas gan tuvējo reģionu lielākajās pilsētās, ar kurām aplūkojamajā periodā tika uzturēti patstāvīgi kontakti (Sanktpēterburga, Tallina, Varšava, Krakova, Drēzdene), gan arī tajās, kas varēja kalpot kā nozīmīgu māksliniecisku impulsu ģenerēšanas centri (Helsinki, Berlīne, Drēzdene, Vīne, Parīze, Prāga). Tekstuālā materiāla galveno daļu veido arhīvu materiāli, publikācijas 19. un 20. gs. mijas periodikā, enciklopēdiski izdevumi, adrešu grāmatas, reklāmu sludinājumi. Netiešo literāro materiālu vidū ir vispārējā jūgendstilam un historismam veltītā literatūra, kas no dažādām metodoloģiskām pozīcijām aplūko šo stilu attīstību pasaulē, kā arī Latvijas arhitektūrā un vizuālajās mākslās. Pētījumā materiālu vidū specifisku vietu ieņem plaša 19. un 20. gs. mijas iespiedmateriāla daļa (arhitektūras un mākslas žurnāli, arī attēlizdevumi, kas var tikt klasificēti kā parauggrāmatas), kas tika apsekoti ar nolūku noskaidrot iespējamos Rīgas arhitektūras dekoratīvās tēlniecības un glezniecības inspirācijas avotus un to ģenēzi. To vidū Rīgas, Tallinas, Stokholmas, Varšavas, Sanktpēterburgas bibliotēkās apzinātie materiāli. Pētījuma metodoloģija netika ierobežota vienas konkrētas metodes ietvaros pielietojot gan formālās, gan ikonogrāfiskās, kā arī salīdzinošās metodes arsenālu, darba autore pētījumā akceptējusi autonomās mākslas vēstures priekšrocības. Apskatot dekora attiecības ar tā patērētāju (pasūtītāju) likumsakarīga bija socioloģiskās mākslas vēstures metodoloģija. Vērtējoši izteikumi, ja netiek norādīts to avots, pauž autores viedokli. 1.5. Periodizācija un promocijas darba truktūra Rīgas 19. un 20. gs. mijas arhitektūras dekora principi transformējās atbilstoši jūgendstila attīstības gaitai, tādēļ promocijas darba ietvaros pieņemts dalījums agrajā (no 1898. gada līdz 1902. gadam, noslēdzoties ar jūgendstila pacēluma posmu no 1903. līdz 1905/06. gadam) un vēlajā (no 1905/06. gada līdz 1914. gadam) jūgendstila periodā. Jūgendstilam Rīgas arhitektūras dekorā raksturīga līdzīgas izpausmes formas kā daudzās citās Eiropas zemēs, kur tas tika pārņemts jau kā nobriedis stils: sākumā sadarbībā ar historismu, noslēdzošajā fāzē pieņemot klasicizējošus motīvus un tēmas. Historisma nozīme arhitektūras dekorā saglabājās visā agrā jūgendstila periodā, arī tā pacēluma posmā, realizējoties gan stilistiski tīri, gan arī līdztekus jūgendstilam atsevišķu motīvu vai tradicionālu paņēmienu veidā. Savukārt vēlā jūgendstila periodā līdzās jūgendstilam raksturīgi arī citi stilistiski iestrāvojumi (nacionālais romantisms, neoklasicisms, proto Art Déco), kas, tāpat kā agrā jūgendstila periodā, bieži padara komplicētu jūgendstila 4

robežu noteikšanu. Tomēr stilistisko parādību harmonizāciju sekmēja kopējā, 19. un 20. gs. mijas perioda mākslām raksturīgā neoromantisma platforma. Pētījums sastāv no ievada daļas, kas iepazīstina ar darba mērķi, metodēm, terminoloģiskajiem, tematiskajiem un hronoloģiskajiem nosacījumiem, kā arī historiogrāfiju. Pamattekstu veido sešas daļas. Tā sākumā (darba otrā daļa) analizēti Rīgas 19. un 20. gs. mijas celtņu dekora arhitektoniskie, amatnieciskie un sociālie priekšnosacījumi un sniegts pārskats par dekora veidotājiem tēlniecības, daiļkrāsotāju u.c. darbnīcām Rīgā. Trešā daļa veltīta Rīgas jūgendstila dekora avotiem un galvenajiem motīviem, to izcelsmei, kā arī Rīgas jūgendstila iepazīšanas ceļiem. Ceturtajā daļā analizēta agrā jūgendstila perioda (1898 1902) būvplastika un ornamentālā plastika ēku fasādēs, piektajā jūgenstila pacēluma posma (1903 1905/1906) būvplastika un ornamentālā plastika. Sestajā daļā sniegts pārskats par agrā jūgendstila un tā pacēluma posma interjeru dekoratīvajām apdarēm. Septītā daļa veltīta vēlā jūgendstila perioda (1905/1906 1914) dekora analīzei. Darbu nslēdz vispārinoši secinājumi, kas sniegti saskaņā ar darba struktūru.. I.6. Historiogrāfisks pārskats Kaut arī kopš 20. gs. otrās puses vispārējā interese par jūgendstilu, tā arhitektūru un plašākā nozīmē arī par 19. gs. un 20. gs. mijas perioda mākslu kopumā ir ievērojami pieaugusi, promocijas darba tēmai veltītā literatūra ir ļoti ierobežota. Tādēļ jānorāda galvenokārt uz pētījumiem, kas netieši skar disertācijas tēmu, jo pievēršas Rīgas jūgendstila arhitektūrai, kā arī jūgendstila parādībām Latvijas vizuāli plastiskajās mākslās. 19. un 20. gs. mijas periodā dekoratīvās mākslas pieminējumi atrodami atsevišķās arhitektūrai un mākslas jautājumiem veltītās publikācijās tālaika periodikā vietējā vācu, latviešu un arī krievu presē, izstāžu katalogos, gadagrāmatās. Lielāko šī materiāla daļu veido virspusēji informatīva rakstura teksti, kuros dati par atsevišķiem būvniecības objektiem aprobežojas ar ēkas pasūtītāju, arhitektu un tehnisko izmaksu nosaukšanu un tikai atsevišķos gadījumos tiek norādīti arī dekoratīvā noformējuma izpildītāji. Svarīgākā šai ziņā ir Ārenda Berkholca (Arend Berkholz) rakstu sērija Berkholz A. Moderne Rigasche Neubauten // Rigascher Almanach für das Jahr 1903 1906. Riga, [1902 1905]. Informatīvs raksturs ir arī reklāmu sludinājumiem adrešu grāmatās un publikācijām preses izdevumos, kā arī Rīgas arhitektu biedrības sagatavotajos izdevumos 1903. gadā izdotajā Riga und seine Bauten un kopš 1907. gada iznākošajā Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostzeeprovinzen. Arī 19. un 20. gs. mijas periodikā samērā izplatītajās recenziju un pārdomu formā ietvertajās viedokļu izpausmēs, kuru autori ir gan arhitekti (Eižens Laube) un mākslinieki (Janis Rozentāls, Gustavs Šķilters, Jūlijs Madernieks), gan arī publicisti (Ārends Berkholcs, Jānis Asars), dekoratīvās mākslas jautājumiem ir sekundāra loma un to interpretācija ir fragmentāra, empīriska, subjektīvi saasināta un visbiežāk kritiski negatīva. 5

20. gs. 20. un 30. gadu periodam eiropeiskā kontekstā raksturīgā noliedzošā attieksme pret 19. un 20. gs. mijas arhitektūras mantojumu konstatējama arī Latvijā. Tajā saskatāmi centieni atsevišķu arhitektu daiļradei veltītajās publikācijās šo periodu apiet vai arī traktēt kā nodevu tālaika sabiedrības gaumei. Tomēr, ņemot vērā perioda mākslas zinātnes profesionālo izaugsmi, tieši 20. un 30. gados meklējami aizsākumi, kaut lakoniski, Latvijas un Rīgas 19. un 20. gs. mijas arhitektūras vērtējumiem (piemēram Jāņa Rutmaņa šķirklis Vilhelma Purvīša rediģētajā Mākslas vēsturē (1934,1. sēj.). Arī periodā pēc Otrā pasaules kara sistemātiska 19. un 20. gs. mijas dekoratīvās mākslas izpēte netika veikta; tā gan bija neizbēgama vispārēju pārskatu un mākslinieku daiļradei veltīto monogrāfisko pētījumu kontekstā, kuros padomju varas ideoloģijas iespaidā veiktajās interpretācijās jūgendstils bija sinonīms dekadencei un pagrimumam. Tomēr atsevišķas publikācijas nozīmīgas kā faktoloģiska materiāla apkopojums (Jāņa Pujāta pētījums par vitrāžas vēsturi Latvijā, 1957. gada almanahā Latviešu tēlotāja māksla ). Sistemātiska un mērķtiecīga 19. un 20. gs. mijas arhitektūras un plastiskās mākslas pētniecība aizsākās 20. gadsimta 80. gados. Mākslas zinātnieka Edgara Dubiņa diplomdarbs (1971, Latvijas Mākslas Akadēmija) Jūgendstils Rīgas arhitektūrā bija pirmais mēģinājums veikt objektīvu Rīgas jūgendstila arhitektūras analīzi un ir svarīgs arī kā pieteikums jūgendstila reabilitācijas procesam Latvijā. Arhitektūrai veltītie pētījumi saistīti galvenokārt ar arhitekta Jāņa Krastiņa publikācijām disertāciju Развитие архитектуры г. Риги второй половины XIX начала XX веков. (1973), kā arī monogrāfiju Jūgendstils Rīgas arhitektūrā (1980), kas veidojusi pamatu autora turpmākajiem Rīgas arhitektūras apcerējumiem un ir būtiski kā faktoloģisku materiālu apkopojumi, kuros atrodami dati par celtniecības apjomu Rīgā, precizēti celtņu arhitekti, veikta arhitektūras stilistiskā klasifikācija. 20. gs. 90. gados un 19. un 20. gs. mijas arhitektūras un konkrēti jūgendstila arhitektūras analīzei atsevišķās publikācijās pievērsušies vairāki citi pētnieki (Jānis Lejnieks, Gunārs Priede), arhitektūras dekoram arī promocijas darba autore. 20. gs. 80. gados pieauga 19. un 20. gs. mijas vizuāli plastiskajām mākslām veltīto pētījumu skaits. Kā faktoloģisku materiālu apkopojums pieminami atsevišķām dekoratīvās mākslas nozarēm veltītie Ināras Novadnieces, Dzidras Blūmas monogrāfiskie izdevumi, kā arī autoru kolektīva kopdarbs Latvijas māksla. 1840 1940, tomēr to nozīmi reducē marksistiskā metodoloģija un laikmeta diktētie interpretācijas ierobežojumi. Autoritatīvākā latviešu trimdas mākslas vēsturnieka Jāņa Siliņa monogrāfijā (1980) Latvijas māksla: 1800 1914 spriedumos par jūgendstila perioda arhitektūru un tās dekoru, savukārt, vēl saglabājusies starpkaru posma negatīvo vērtējumu inerce, ietekmējot gan interpretācijas apjomu, gan arī saturu. Uz šī fona Latvijas mākslas zinātnē īpasi nozīmīgas gan materiāla stilistiskā vērtējuma, gan arī plurālistiska metodoloģiska interpretējuma veidošanā 6

ir mākslas zinātnieka Eduarda Kļaviņa publikācijas ( Latvijas XIX. gs. beigu un XX. gs. sākuma tēlotājas mākslas ikonogrāfija un stilistiskais raksturojums (1983), u.c.), ieskaitot monogrāfiju Latviešu portreta glezniecība 1850 1916 (1997), kas aplūkojamās tēmas kontekstā ir būtiska kā izsmeļošs 19. un 20. gs. mijas perioda mākslas dzīves un stilistisko tendenču izvērtējuma avots. Apskatāmā materiāla izpētei pievērsušies arī ārvalstu pētnieki. Nozīmīgākais devums ir britu zinātnieka Džeremija Hovarda (Jeremy Howard) monogrāfija Art Nouveau. International and National Styles in Europe (1996), kurā Latvijas 19. un 20. gs. mijas arhitektūra un māksla atklāta kā nozīmīga kopējā Eiropas mākslas procesa daļa. 20. un 21. gs. mijā publikāciju vidū, kas veltītas atsevišķu 19. un 20. gs. mijas mākslas parādību apzināšanai vai arī saskaras ar aplūkojamo tēmu, atzīmējami ir Daiņa Bruģa, Jāņa Zilgalvja, Intas Pujātes, Kristiānas Ābeles pētījumi, tai skaitā publikācijas promocijas darba autores sastādītajā rakstu krājumā Jūgendstils. Laiks un telpa.baltijas jūras valstis 19. un 20. gs. mijā=art Nouveau. Time and Space: The Baltic Sea countries at the turn of the 20th century (1999), kas tika izveidots uz analoģiska nosaukuma satrptautiskas konferences referātu bāzes. Autorei noderīgās vispārējās jūgendstilam un tā laikmetam veltītās literatūras vidū jānorāda tādu jūgendstila pētniecības autoritāšu kā Stefana Čudi- Madsena (Stephan Tschudi-Madsen), Mečislava Vallisa (Mieczysław Wallis), Roberta. Šmuclera (Robert Schmutzler), Deboras Silvermanes (Debora L.Silverman), Pola Grīnholša (Paul Greenhalgh) publikācijas. Savukārt analoģijām veltītās literatūras klāstā būtiskāko vidū nosaucamas publikācijas, kuru autori ir Jevgeņija Kiričenko (Евгения Кириченко), Sikstens Ringboms (Sixten Ringbom), Peka Korvenmā (Pekka Korvenmaa). II. RĪGAS 19. UN 20. GS. MIJAS CELTŅU DEKORA ARHITEKTONISKIE AMATNIECISKIE UN SOCIĀLIE PRIEKŠNOSACĪJUMI II. 1. Celtniecība Rīgā 19. un 20. gs. mijā un dekora izplatība perioda sākumā Strauji augošās buržuāzijas centieni pašapliecināties, kā arī milzīga sociālā nevienlīdzība raksturīga 19. un 20. gs. mijā Rīgai, kas tolaik bija periodam tipiska, spēcīgu kontrastu pilsēta. Specifiku situāciju radīja atrašanās Krievijas impērijas sastāvā un īpašu interešu zonā, kā arī spriedze nacionālajā jautājumā, kuru uzturēja baltvāciešu tradicionāli privileģētais stāvoklis Baltijā. 20. gadsimta pirmajos gados Rīgā vēl joprojām lielākā daļa bagātās pilsonības kā arī inteliģences bija baltvācieši, kuriem bija prioritāte arī pilsētas pārvaldē un celtniecības pārraudzībā. Tai pat laikā perioda ietvaros gan celtņu un to dekora pasūtītāju, gan arhitektu un dekora ražotāju aprindās arvien palielinājās etnisko latviešu un citu tautību pārstāvju skaits. 19. un 20. gs. mijā pilsētas izaugsmes rādītāju vidū bija gan strauja industrializācija un pilsētas reprezentablās zonas paplašināšanās, gan nomaļu 7

urbanizācija un strādnieku rajonu augšana priekšpilsētās. Risinājās arī sabiedriska rakstura ēku celtniecība, bet skaitliski dominējošais ēkas tips bija īres nams. 19. gadsimta pēdējie divi gadi Rīgā bija t.s. celtniecības buma laiks, 20. gadsimta pirmajos gados ekonomiskās, kā arī politiskās situācijas rezultātā mūra ēku celtniecības apjoms saruka, no jauna pieaugot līdz ar 1909. gadu un turpinoties līdz pat perioda beigām. Līdztekus risinājās arī plaša koka ēku celtniecība, kas samazinājās perioda beigās, palielinoties mūra ēku skaitam Ēku celtniecībā aktīvi tika izmantots hipotekārās kreditēšanas mehānisms, kas ļāva namīpašnieku statusu iegūt salīdzinoši plašam vidusšķiras slānim. Rīgas sabiedrībā kopumā dominēja tīri praktiskas intereses un situācija mākslinieciskās izglītības iespēju un mākslas darbu krātuvju daudzuma ziņā uzlabojās tikai 20. gadsimta pirmajos gados, taču tas nenozīmēja mākslinieciskās informācijas apmaiņas iespēju ierobežotību, kas ir būtiski aplūkojamās tēmas kontekstā un izskaidro faktu, ka jau 19. gadsimta pēdējos gados arhitektūrā parādījās pirmās jūgendstila izpausmes. Tomēr Rīgas sabiedrības reakcija pret jūgendstila izpausmēm līdz pat 1902. gadam vēl bija atturīga. Daudzstāvu mūra ēkas priekšpilsētu apbūvē ne vienmēr sekmēja harmonisku kopiespaidu gluži otrādi, mērogu un māksliniecisko paņēmienu izvēles ziņā tās bieži radīja disonansi ar līdzās esošajām ēkām. Tas arī izskaidro neapmierinātību un aso kritiku, kas atkārtojas jaunceļamajiem namiem veltītajās tālaika publikācijās. Agrā jūgendstila perioda sākumā plastiskā dekora izmantojums fasādēs pieauga (salīdzinot ar 19. gadsimta II pusi), tomēr daudz biežāk rotājumu veidoja tīri arhitektoniski elementi, kas raksturīgi historisma arhitektūrai (sandriki, dzeguļu joslas, lizēnas, pilastri utt.). Viens no iecienītākajiem fasāžu dekora elementiem bija rusts, tā lietojums plaši turpinājās arī vēlā jūgendstila periodā. Fasāžu apdarēs joprojām saglabājās ekrāna frontalitātes un parādiskuma princips, turklāt tieši galvenās, pret ielu vērstās fasādes (vai fasāžu, ja ēka izvietota kvartāla stūrī) dekors bija galvenais celtnes vizuāli uztveramo stilistisko iezīmju nesējs. Atsevišķos gadījumos ja namā atradās īpašnieka uzņēmums vai veikals, konstatējami arī dekora kā reklāmas elementa uzdevumi, sasaucoties ar sabiedriska rakstura ēku dekoru kā to reprezentāciju. Daudz bija ēku, kuru fasādēs plastiskais dekors izmantots nedaudzu elementu veidā; to stilistiskais risinājums atbilst tradicionālo neostilu (visvairāk neorenesanses) dekoram: atkārtojas festoni, ziedu vai augļu girlandes, akanta, efejas vai citos neostilos (piemēram neogotikā) populāru ornamenta motīvu stilizācijas, atsevišķi antropomorfi motīvi u.c., radot masveida produkcijai tipisku iespaidu. Agrā jūgendstila periodā iecienīta bija jumta karnīžu rotāšana ar cementa balustrādēm, kā arī no analoģiska materiāla darinātiem, ritmiski izvietotiem akrotērijiem, kuri imitēja galvenokārt renesanses laika vāzu formas. Minētie elementi maz saglabājušies līdz mūsdienām. Perioda sākumā atsevišķo elementu plastiskais risinājums ir detalizēts, ar uzsvērtu sīkformu traktējumu, to izvietojums fasādēs ir monotons; sasīkumots ir arī 8

plastisko elementu mērogs attiecībā pret fasādes plakni. Izmaiņas plastisko formu risinājumā ieviesās lēni. II. 2. Arhitekti un pasūtītāji. Sociālā prestiža loma Rīgas 19. un 20. gs. mijas īres namu dekora izvēlē Daļa no Rīgā strādājošiem arhitektiem izglītību bija ieguvuši Pēterburgā, kā arī vairākās Vācijas būvskolās, liela daļa bija absolvējuši Rīgas Politehniskā institūta (sākotnēji Rīgas politehnikums) arhitektūras fakultāti. Vairums Rīgas jūgendstila periodā praktizējošo arhitektu bija vācbaltieši, salīdzinoši neliela daļa latvieši, vēl mazāks skaits citu tautību pārstāvji. Rīgas aplūkojamā perioda arhitektūras īpatnība ir augsts vispārējās profesionalitātes līmenis.tomēr arhitektūras virzību nenoteica viena vai vairāku līderu daiļrade un tai piemita izteikts tradicionālisma elements, kas darbojās nivelējoši. Tradicionālisms īpaši uzskatāmi atklājas sabiedriska rakstura ēku dekorā un izskaidro arī interesi par līdz šim plašākos pētījumos gandrīz apietā dzimtenes stila (Heimatstil) parādībām, kas parādījās Rīgas arhitektūrā agrā jūgendstila laikā, kad pastiprinājās brīvāka vēsturisko stilu interpretācija apvienojumā ar racionāli pārdomātu funkcionālo risinājumu. Visplašākās dekora variācijas jūgendstila perioda ietvaros attiecas uz tām ēkām, kas tika celtas Vecrīgas un t.s. Bulvāru rajonā, kur jau 19. gadsimta II puses apbūvei raksturīgs salīdzinoši bagātāks dekoratīvās tēlniecības pielietojums, kā arī to centram tuvāko kādreizējo priekšpilsētu rajonos, kas, pēc izmaiņām pilsētas būvnoteikumos, pakāpeniski iekļāvās pilsētas reprezentablajā zonā. Ņemot vērā, ka dekora izgatavošana sadārdzināja ēkas izmaksas, jāsecina, ka dekors vienlaikus kļuva arī par savdabīgu namīpašnieku sociālā un mantiskā prestiža zīmi. Jāpiekrīt Džeremijam Hovardam, kas savulaik meklējot atbildi uz jautājumiem par Rīgas ēku stilistikas izvēli agrā jūgendstila perioda sākumā, norāda, ka, lai cik vilinoši būtu saistīt ēkas veidola izvēli, piemēram, ar arhitekta vai pasūtītāja etnisko izcelsmi, patiesā aina bija daudz sarežģītāka un etniskās piederības jautājumi aktualizējas tikai pēc 1905. gada notikumiem, sekmējot arī nacionālā romantisma izplatību. Analizējot agrā jūgendstila periodā uzcelto ēku (neatkarīgi no to stilistiskā risinājuma) plastisko dekoru, tajā saskatāmi centieni kompensēt etniskos kompleksus, kurus pamats sakņojās Rīgas sarežģītajā sociāli politiskajā situācijā: katrai no Rīgas sabiedrības galvenajām etniskajām grupām bija sava motivācija, lai dotu priekšroku konvencionālām arhitektūras dekora formām: latviešiem kā pašapliecināšanās zīme, demonstrējot līdzvērtību baltvāciešiem, pēdējiem, savukārt, lai uzsvērtu saikni ar senču tradīcijām un savu nozīmību reģionā. Tādēļ īres namu dekorā par gandrīz neiztrūkstošu sastāvdaļu uzskatāmas īpašnieku monogrammas uz kartušām un vairogiem, heraldiski elementi, kā arī simboliski profesijas atribūti. Sociālā prestiža ideja radīja priekšnoteikumus neostilu noturīgumam fasāžu risinājumos, jo jūgendstils ar tā funkcionalitāti, jaunajiem ēku projektēšanas principiem un asimetriju, ar dekora bioloģisko romantismu, 9

pašvērtīgo lineārā ritma estētiku, bija maz piemērots tradicionāli reprezentabla ēkas tēla radīšanai. Sabiedrības daļa, kas nepakļavās kompleksiem, bija atsevišķi jaunās buržuāzijas pārstāvji, lieltirgotāji, kā arī impērijas birokrātiskā aparāta ierēdņi. Tieši šajā namīpašnieku grupā vērojama agrīna pievēršanās jūgendstila dekoram, vienlaikus izvēloties īpaši bagātīgu, pat izšķērdīgu dekoratīvās tēlniecības izmantojumu. Vispārēja interese par simbolisma strāvojumiem, kā arī neoromantisku panteisma ideju popularitāte, radīja priekšnoteikumus jūgendstila ikonogrāfisko motīvu un paņēmienu izplatībai. Tomēr Rīgas 19. un 20. gs. mijas arhitektūras raksturīga īpatnība bija zināms duālisms pat ja ēkas fasādē ietverts asimetrisks portāla izvietojums, ar dekoratīvu elementu, balkonu vai erkera palīdzību tiek izakcentēta (vai īpaši izveidota) centrālā simetrijas ass, piešķirot celtnei parādisku veidolu. Bieži ēkas portāla daļa, izcelta ar būvplastikas vai arhitektonisku elementu palīdzību, noslēdzas ar pompoziem vainagojumiem arī ēkas jumta daļā, tādējādi saglabājot minēto semantisko akcentu arī asimetriski veidotās fasādes kompozīcijās. Izdevīgi bija gruntsgabali ielu stūros, kuri ļāva izakcentēt ēkas stūra risinājumu ielu satekpunktos ar tornīšiem, balkoniem, kā arī būvornamentiku, tādējādi piešķirot ēkai reprezentablu veidolu. Jaunie projektēšanas principi, kas ļāva veidot asimetriskus celtņu apjomus, agrā jūgendstila perioda beigās arī siluetu risinājumos iekļāva asociācijas par ēku kā vispārinātu pagājušo laikmetu pili vispārzināmais angļu teiciens Mans nams mana pils aplūkojamajā perioda Rīgas īres namu dekorā nereti ieguva burtisku tulkojumu. Dekors izrādījās piemērojams arī zināmu ētisku ideālu apliecinājumam (tai skaitā tekstuālu sentenču veidā), reizēm arī tautiskā romantisma ideju izpausmei. Vēlā jūgendstila laikā, vājinoties simbolisma popularitātei, sociālā prestiža ideja transformējās. Šajā laikā bagātīgs plastiskā dekora pielietojums raksturīgs galvenokārt ēkām, kas celtas dziļāk kādreizējo priekšpilsētu teritorijās, kļūstot par zināma provinciālisma zīmi, kamēr pilsētas reprezentablajā zonā (ar atseviškiem izņēmumiem) celto namu dekors apliecina interesi par atgriešanos pie klasisko vērtību noteiktas atturības. II. 3. Tēlniecības, daiļkrāsotāju u. c. darbnīcas 19. un 20. gs. mijas periodā Rīgā 19. un 20. gs. mijas periods Rīgā ar ārkārtīgi lielo uzcelto īres namu skaitu un plašo būvtēlniecības izmantojumu ļauj pieņemt, ka šai nozarē strādājošiem tēlniekiem īres namu rotāšanā bija iespējams izrādīt arī savu iniciatīvu. Zīmīga šķiet aptuvenība daudzu arhitektu veidotajos ēku fasāžu zīmējumos, kas kļūst īpaši pamanāma gadījumos, ja vērojamas zīmējumu lielas atšķirības no fasādes dekoratīvā risinājuma in situ. Arī īres namu interjeru izveidē arhitekta ieteikumiem bieži varēja būt tikai rekomendējošs raksturs, kas turklāt galvenokārt attiecās uz koplietošanas telpām vestibilu un kāpņu telpu. 10

II. 3.1. Būvtēlniecības darbnīcas. Vispārējs pārskats Rīgas adrešu grāmatas ļauj secināt, ka dekoratīvās tēlniecības un akmensapstrādes darbnīcu skaits ir bijis mainīgs, turklāt lielākā to daļa nepastāvēja ilgāk par četriem pieciem gadiem. Liela daļa nozares speciālistu Rīgā bija iebraucēji. Tomēr iebraukušo meistaru lomu nedrīkst pārspīlēt Rīgā jau kopš 19. gadsimta otrās puses bija iespējams iegūt pamatizglītību dekoratīvās mākslas nozarēs Rīgas (vācu) amatnieku biedrības amatniecības skola, arī dažādos amatu kursos un citur. Aplūkojamajā periodā bija arī vairāki uzņēmumi, kas, visticamāk, darbojās kā starpnieki un piedāvāja rūpnieciski ražotas un importētas detaļas; vēlā jūgendstila periodā šādu, domājams, lētāku izstrādājumu popularitāte arvien pieauga. Ap 1900. gadu aktīvi reklamējās Ādolfa Šrādera (Adolf Schrader), Karla Teica (Karl Teitz) un J. Lāča un dekoratīvās tēlniecības darbnīcas, tomēr pieejamā informācija liecina, ka tajās, visticamāk, nodarbojās ar kapu pieminekļu, obelisku, krustu u.c. izgatavošanu. Jāpieņem, ka uz līdzīga profila izstrādājumiem bija orientēti arī J. Knubes (Knubbe), H. Hurvica (Hurvitz) un vēl vairāki citi uzņēmumi, par kuriem detalizētāka informācija nav iegūstama. II. 3.1.2. A. Folca darbnīca Stabilākais un lielākais dekoratīvās tēlniecības uzņēmums Rīgā jau kopš 1876. piederēja no 1875. gadā Berlīnes ieceļojušajam tēlniekam Augustam Folcam (August Franz Lebercht Volz), dz. 1851.g. Magdeburgā, m. 1926. g. Rīgā,), kurš māksliniecisko izglītību bija ieguvis Berlīnes Mākslas akadēmijā (no 1869. līdz 1871. gadam). Augusts Folcs strādāja gan monumentālajā tēlniecībā, gan arī mazajās formās un darināja kapa pieminekļus, viņa darbnīcā veidots dekoratīvais ietērps daudziem namiem gan Rīgā, gan arī ārpus tās. Kopš 1879. gada Folcs darbojās kā pedagogs Elīzes Jungas- Štillingas un Rīgas (vācu) amatnieku biedrības amatniecības skolā. Būdams Rīgas Mazās (jeb Sv. Jāņa) ģildes loceklis, Folcs uzturēja aktīvus kontaktus ar Rīgas Arhitektu biedrību, kuras sanāksmju protokoli liecina, ka Folcam, iespējams, bija t.s. sadarbības biedra statuss daudzu gadu garumā nemainīgi viņš bija viens no pašiem aktīvākajiem arhitektu biedrības sanāksmju apmeklētājiem. Tieši Augusta Folca firma parasti saņēma pasūtījumus sabiedriska rakstura celtņu, turīgo rīdzinieku savrupmāju kā arī īres namu noformēšanai jau kopš 19. gs. pēdējās ceturtdaļas, un arī aplūkojamajā periodā tajā veikts vairāku nozīmīgu sabiedrisko ēku noformējums (Valsts Bankas ēka, Pilsētas mākslas muzejs, Biržas komercskola, Rīgas II teātra ēka u.c.). Folca darbnīca veica dekoratīvo apdari vairākām Latvijas pilīm, kā arī ap 1905. gadu Tallinas Vācu teātrī, arī atsevišķiem īres namiem Tallinā. Jādomā, ka pats Folcs, kura uzņēmumā pēc 1901. gada Rīgas 700 gada jubilejas Amatniecības izstādes katalogā minētajiem datiem bija 35 strādnieki, personiski piedalījās galvenokārt nozīmīgāko darbu veikšanā, vēl jo vairāk tādēļ, ka darbnīcā strādāja arī profesionāli tēlnieki. 11

Darbības daudzpusība un sekmīgs mārketings Augusta Folca darbnīcu padarīja par sava veida izņēmumu citu līdzīgu uzņēmumu vidū:un ļāva viņam saglabāt šīs nozares vadošā meistara statusu Rīgā. II. 3. 1.3. Otto&Wassil darbnīca Kopš 1900. gada dažu turpmāko gadu gaitā viena no nozīmīgākajām būvtēlniecības darbnīcām Rīgā bija Otto&Wassil. Tās dibinātāji bija tēlnieki Zigmunts Oto un Osvalds Vasils. 1901. gadā uzņēmums algoja 9 strādniekus, gada finasiālajam apgrozījumam sasniedzot 18 000 rubļu. (salīdzinājumam A. Folca uzņēmumā togad bija 35 strādnieki, bet gada finansiālais apgrozījums 25 000 rubļu). Ap 1903. gadu, domājams, mainoties īpašniekiem, darbnīcas nosaukums tika pārveidots par Wassil&Co, un tā pastāvēja ne ilgāk par 1906. gadu. Rīgas septiņsimtgadei veltītajā Rūpniecības un Amatniecības jubilejas izstādē (1901) Otto&Wassil par alegoriski dekoratīvu strūklakas grupu saņēma vienu no zelta medaļām. Kompozīcija zināma vienīgi pēc fotoattēliem. Iecere 25 pēdas augsto darbu izgatavot noturīgā materiālā tā arī netika realizēta. Par Osvaldu Vasilu iegūtā informācija ir skopa un tikai nesen izdevies precizēt dažus viņa dzīves datus Voldemārs Osvalds Vasils dzimis Lēdurgas pagasta Krīderkrogā 1871. gada 27. augustā nomnieka Kārļa un Līzes Vasilu ģimenē. Rīgas adrešu grāmatās Osvalda Vasila vārds atrodams no 1900. gada līdz 1906. gadam. Tēlnieks kopā ar Zigmuntu Oto firmas vajadzībām sākotnēji īrējis telpas Dzirnavu ielā 70, pēc tam jau pieminētajā ēkā Ņevas ielā 10, vēlāk Avotu ielā 4. Pētījuma gaitā ir izdevies papildināt informāciju par Zigmunta Oto daiļradi. Zigmunts Oto (Zygmunt Jόzef Otto, dz.1874. g. Ļvovā [līdz 1918. gadam Lemberg, vēlāk Polijas sastāvā Lwów], m. 1944. g. Varšavā); mācījies Ļvovas mākslas skolā un divus semestrus (1894/95 I, 1895/96 II) Krakovas Mākslas akadēmijā. Patstāvīgu māksliniecisku darbību Zigmunts Oto uzsācis 1896. gadā, uz laiku atgriežoties Ļvovā, kur veidojis vairākus stājdarbus, kā arī pievērsies būvtēlniecībai. Zigmunta Oto darbības sākumposmā nozīmīgi panākumi gūti Varšavas mākslas biedrības Zachęta (Towarzystwo Zachęty Sztuk Pięknych) rīkotajos konkursos 1898. un 1900, ļaujot realizēt divas alegoriskas kompozīcijas biedrības ēkas portālam. Ap 1898. gadu Oto bija ieradies Rīgā un Rīgas adrešu grāmatās vēl 1903. gadā atrodams viņa vārds. Panākumi konkursos (arī Rīgā) bija spodrinājuši Zigmunta Oto popularitāti Polijā gan Varšavā, gan arī dzimtajā pilsētā Ļvovā. Līdz pat Pirmā pasaules kara sākumam Oto aktīvi darbojās vairākās mākslas organizācijās, ieņemdams tajās atbildīgus sabiedriskos amatus, arī biedrībā Zachęta, kuras biedru skaitā viņš bija kopš 1901. gada. Ir zināms, ka Varšavā 1901. gada rudenī Zigmunts Oto salaulājās ar Jadvigu Dombrovsku (Jadwiga Dąbrowska) pazīstamās poļu tēlnieces Valērijas (Waleria) meitu. Tomēr jautājums par Zigmunta Oto līdzdalības ilgumu būvtēlniecības uzņēmumā Otto&Wassil paliek atklāts. Polijas avoti Zigmunta Oto darbību Rīgā vērtē kā 12

epizodisku un Polijā nav izdevies atrast nekādus norādījumus ne par viņa firmu Rīgā, ne par sadarbības partneri Osvaldu Vasilu. Par galveno Zigmunta.Oto darbības lauku tiek uzskatīta būvtēlniecība. Tēlnieka darbu skaitā minēti daudzu Varšavas 20. gadsimta pirmās puses ēku dekoratīvā noformējuma darbi, diemžēl Otrā pasaules kara postījumu rezultātā lielākā daļa 20.gadsimta sākuma apbūves Varšavā nav saglabājusies. Zigmunts Oto strādājis arī stājtēlniecībā, pirms Pirmā pasaules kara piedalījies vairākos monumentālu pieminekļu konkursos, darinājis kapa pieminekļus un veidojis iekštelpu dekoratīvo noformējumu dievnamiem. Tēlnieka vārds, savulaik ierindots vadošo poļu tēlnieku skaitā, pamazām grima aizmirstībā un tikai pēdējās desmitgadēs atkal vērojama zināma interese par viņa daiļradi. Poļu pētnieki akcentē Zigmunta Oto daiļrades sasaisti ar historizējošo tradīciju un tai raksturīgo neobarokālo izjūtu, kas agrajā periodā savijās ar jūgendiskām iezīmēm. Aplūkojot tēlnieka darbus Varšavā, redzams, ka pakāpeniski barokālā tendence kļuvusi dominējoša. Otto&Wassil, vēlāk Wassi&Co dekoratīvās tēlniecības uzņēmuma galvenais darbības virziens Rīgā bija saistīts ar ēku dekoratīvā noformējuma darbiem, tomēr droši zināmo darbu skaits nav liels II pilsētas teātra iekštelpu dekoratīvā apdare (1902, arh. Augusts Reinbergs (August Reinberg)), šeit veikti arī dekoratīvā noformējuma darbi Rīgas Latviešu amatnieku biedrības ēkai Lāčplēša ielā 25 (1902, arh.edmunds fon Trompovskis (Edmund von Trompowsky)), kas tika celta Rīgas latviešu biedrības vajadzībām un pazīstama arī kā pirmā Rīgas Latviešu teātra ēka, kā arī divi īres un veikalu nami, kas pieminēti Ārenda Berkholca publikācijā. Pētījuma ietvaros darbnīcas veikumu izdevies paplašināt (sk. IV un V nodaļu). Wassil&Co darbnīca savu darbību pārtrauca ap 1906. gadu, kad krasi mainījās modes tendences un samazinājās pieprasījums pēc plastiskiem motīviem piesātināta fasāžu dekora, liekot domāt, ka tieši ar šāda rakstura veidojumi bija tās galvenais darbības lauks. II. 3. 1.4. Lotze&Stoll un Ferdinanda Vlasāka darbnīcas 20. gadsimta pirmajos gados aktivizējās tēlniecības darbnīca Lotze&Stoll, kas dibināta ne vēlāk par 1902. gadu un pastāvēja līdz perioda beigām. Lotze&Stoll veica plaša profila dekoratīvās noformēšanas darbus fasādēm un iekštelpām. 1909. gadā izstādē Rostovā pie Donas uzņēmums apbalvots ar divām zelta medaļām. Lotze&Stoll firmā strādāja tēlnieki M. Loce (Lotze) un Vilhelms Štolls (Stoll), tomēr precīzākus datus ne par abiem tēlniekiem, ne arī par šeit nodarbinātajiem citiem meistariem nav izdevies iegūt. Ārenda Berkholca publikācijā norādīts, ka uzņēmums veicis dekoratīvā noformējuma darbus ēkai Tallinas ielā 23 un, pamatojoties uz atsevišķu dekoratīvo formu un florālo motīvu izpildījuma veidu, kā arī līdzīgiem stilizācijas paņēmieniem, iespējams viņu veikumam pieskaitīt vēl dažas citas ēkas (sk. IV un V nodaļu). Ap 1906. gadu Rīgā aizsākās tēlnieka Ferdinanda Vlasāka (Ferdinand Vlassák) būvtēlniecības darbnīcas aktivitātes. Reklāmu sludinājumos Vlasāka 13

darbnīca piedāvāja plaša profila ēku apdares darbus iekštelpām un namu fasādēm un, škiet, tā uzskatāma par vienu no lielākajām periodā pēc 1906. gada un līdz 1914. gadam. Ir zināms, ka F. Vlasāks pēc tautības bija ungārs un ka viņa darbnīcā no 1907. līdz 1910. gadam strādājis Rihards Maurs. Ferdinands Vlasāks bija piedalījies starptautiskajā Pētera I pieminekļu konkursā Rīgā. Būvtēlniecības jomā Vlasāka darbnīcas veikums ir apdrošināšanas sabiedrības Rossija ēkas dekoratīvais noformējums Smilšu ielā 1/3 (1906, arh. Nikolajs Proskurņins (Николай Проскурнин), tai skaitā alegoriska figūra ar mitoloģiskās Fortūnas atribūtiem. Ferdinanda Vlasāka darbnīca ir piedalījusies plastiskā dekora veidošanā Mihaila Eizenšteina (Михаил Эйзенштейн) projektētajam Vladimira Boguslavska (Владимир Богуславский) namam Alberta ielā 2a (projekts apstiprināts 1906. gadā). Tomēr nav izslēgta iespēja, ka minētās ēkas noformējumā strādājuši vairāki būvtēlniecības uzņēmjumi šāda prakse (vismaz perioda sākumā) bija pietiekami izplatīta, uz to norāda Ārenda Berkholca publikācijā minētie fakti. II. 3.2. Daiļkrāsotāju, vitrāžu darbnīcas, dekoratīvās keramikas un stuka izstrādājumu uzņēmumi Dekoratīvā glezniecība aplūkojamajā periodā bija īpaši populāra, tomēr tās apzināšana interjeros ir apgrūtināta ārkārtīgi fragmentārā materiāla dēļ. Latvijā 19. gadsimta gaitā un it īpaši 19. gadsimta beigās risinājās samērā aktīvs profesionālās akadēmiskās mākslas un amatniecības separācijas process. 19. un 20. gs. mijā piederība cunftu sistēmai un ģildēm bija zaudējusi praktisko ietekmi uz amatniecības attīstību, tomēr atsevišķās nozarēs (piemēram vitrāžā) kā amata apguves prakse tās nozīme saglabājās. Īsi pirms gadsimtu mijas un 20. gadsimta pirmajos gados interjeru dekoratīvā izgleznošana, kas joprojām piederēja komplicētākajiem daiļkrāsotāju darbiem, bija ieguvusi milzīgu pieprasījumu. Kaut arī 20. gadsimta sākumā interjeru apdarēs sastopami arī nepārprotami amatnieciski darbi, kopējā izpildījuma līmeņa kvalitāte, vismaz maksātspējīgākās sabiedrības daļas pasūtījumos, bija augusi un domājams, ka to sekmēja arvien pieaugošā paraugu pieejamība, kas varēja darboties stimulējoši, padarot nozari mazāk atkarīgu no daiļkrāsotāja subjektīvās izpausmes iespējām. Jāpieņem, ka izpildīto darbu mākslinieciskā līmeņa kapacitātes palielināšanos stimulēja izmaiņas modes tendencēs, jūgendstilam raksturīgā dekorativitāte, atteikšanās no reālistiskām formām par labu stilizācijai un nosacītībai. Tomēr, neraugoties uz daiļkrāsotāju uzņēmumu lielo skaitu, viss plašais materiāls, kas attiecas uz trafaretu apdarēm, paliek ārpus atribūcijas iespējām. Daiļkrāsotāju darbnīcu, kā arī individuālu šīs nozares pārstāvju Rīgā 19. un 20. gs. mijā bija ievērojami vairāk kā dekoratīvās tēlniecības meistaru. Aptuveni puse no tiem daiļkrāsotāju amata meistari. Vismaz daļa nozarē strādājošo un arī lielo darbnīcu īpašnieki bija profesionāli mākslinieki. Lielākajiem daiļkrāsotāju uzņēmumiem piederēja vēl 1875. gadā nodibinātā Aleksandra Leopolda Turčinoviča (Александр Леопольд Турчинович) darbnīca, 20. gs. sākumā 14

aktivizējās Nikolaja Ļebedeva (Николай Лебедев) darbnīca, kas kopš 1878. gada bija pazīstama kā Franča Veidliha (Franz Weidlich) uzņēmums. Kaut arī dekoratīvās glezniecības meistaru nacionālā piederība nosakāma tikai atsevišķos gadījumos, tomēr iespējams pieņemt, ka daļa no darbnīcu īpašniekiem bija vācieši. Tā, piemēram, daiļkrāsotāju darbnīcas Kurau&Passil īpašnieki bija Minhenes Mākslas rūpniecības skolu beigušais Kristians Pasils (Christian Passill) un Leopolds Eduards Kuraus (Leopold Eduard Kurau) (1866 1909), kurš māksliniecisko izglītību ieguvis Minhenē un Drēzdenē. Kurau&Passil aktivitātes izvērsās strauji: lai gan nodibināts tikai 1898. gadā, pēc trim gadiem tajā jau strādāja 150 180 strādnieku. Līdzās iekštelpu dekoratīviem gleznojumiem un polihromam cilnim (Reliefmalerei) privātmājās un dzīvokļos, kā arī darbiem baznīcu iekštelpu izgleznošanas jomā, Kurau&Passil darināja dekorācijas Rīgas teātriem. Nozīmīgākajām dekoratīvās glezniecības darbnīcām 20. gadsimta sākumā Rīgā piederēja arī uzņēmums Alex. Baranovsky&H.Siecke, kas vēlāk pazīstama kā Heinriha Zīkes (Heinrich Siecke) darbnīca. Zīkes zināmie darbi uzrāda saikni ar vācu mākslas tradīcijām. Heinriha Zīkes vārds parādās 1907. gada Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostsseprovinzen sakarā ar šeit publicētajiem vitrāžas metiem Aleksandra Groseta (Alexander Grosset) namam Audēju ielā Rīgā, viņš strādājis arī interjera dizaina jomā un veidojis, piemēram, Reinera kafejnīcas interjeru. Ar vācu mākslas skolu bija saistīts arī Aleksandrs Baranovskis (Alexander Baranowsky, 1874 1941) absolvējis Drēzdenes Mākslas amatniecības skolu, no 1904. līdz 1909. gadam viņš studējis Drēzdenes Mākslas akadēmijā. Aleksandrs Baranovskis strādāja dekoratīvās glezniecības, kā arī interjera dizaina un scenogrāfijas jomā, veica dažādus grafiska rakstura darbus. Kopš 1913. gada viņš strādāja par pedagogu Drēzdenē, Mākslas amatniecības skolas ornamenta un dabas motīvu gleznošanas (Naturmalen) klasē. Pēc pārtraukuma viņš turpināja pedagoģisko darbību Drēzdenē vēl arī 20. gadsimta 30. gadu sākumā. Lielāko dekoratīvās glezniecības darbnīcu vidū 19. un 20. gs. mijā bija uzņēmums Rudolf Petersen, kura darbība konstatējama vēl 19. gs. beigās, ap 1900. gadu tas nonāca vācbaltu gleznotāja Ernsta Todes īpašumā. Darbnīcai Rudolf Petersen par telpu dekoratīvā noformējuma darbiem 1901. gada Rīgas septiņsimtsgadu jubilejas izstādē piešķirtas divas zelta medaļas. 1908. gada reklāmu sludinājumos kā tā īpašnieks norādīts Friedrich Alfred Leekney. Ernstam Todem piederēja arī perioda nozīmīgākā vitrāžu darbnīca. Ernsts Tode (Ernst Tode) (dz. 1858. Pargolovā, m. 1932. Minhenē) dažus gadus mācījies Rīgas Politehnikuma arhitektūras fakultātē, studējis glezniecību Minhenes Mākslas akadēmijā (1882 1886) un Diseldorfas Mākslas akadēmijā (1889 1891), kur papildinājies vēsturiskās glezniecības meistardarbnīcā, kā arī. apguvis iemaņas dažādās lietišķās mākslas nozarēs. 1891. gadā Tode apmetās Rīgā, kur uzsāka pedagoga darbu Rīgas Vācu amatnieku biedrības amatniecības skolā (1891 1896), bet 1895. gadā atvēra dekoratīvās un stikla glezniecības darbnīcu., kas īsā laikā kļuva par vienu no svarīgākajiem uzņēmumiem savā nozarē ne tikai Rīgā un 15

reģionālā kontenstā, bet arī Krievijas impērijā, tai skaitā Sanktpēterburgā. Pie Todes dažus gadus mācījies gleznotājs Hermanis Grīnbergs (1888 1928) un vitrāžists Jēkabs Šķērstēns (1890 1940). 1909. gadā Tode savu vitrāžu darbnīcu likvidēja un pārcēlās uz dzīvi Minhenē, kur turpmākos mūža gadus veltīja vēstures studijām. 19. un 20. gs. mijā Ernsta Todes darbnīcā ir veidoti mākslinieciski nozīmīgākie stikla glezniecības darbi Rīgā. To vidū vitrāžas, kas darinātas Rīgas Sv. Pētera baznīcas sakristejai, Sv. Jāņa baznīcas kora daļai, Rīgas Doma baznīcai, Biržas komercskolai, arī dievnamiem ārpus Rīgas Valtaiķos, Asarē u.c., kā arī privātmājām. Todes vitrāžu darbnīca izcēlās citu līdzīga rakstura uzņēmumu vidū arī ar to, ka šeit tika veidoti galvenokārt oriģināldarbi, no tiem lielākā daļa pēc paša Ernsta Todes metiem. Todes darbu stilistika bija tradicionāla, tomēr atsevišķos gadījumos ietvēra arī radošus eksperimentus. Svarīgāko Rīgas vitrāžu darbnīcu vidū bija Johana Beijermana (Johann Beyermann) uzņēmums, kas pastāvēja līdz 1939. gadam, Alfrēda Kālerta (Alfred Kahlert,) darbnīca, (līdz 1900. gadam kopā Franci Vēberu kā Kahlert & Weber, turpmāk līdz 1930. gadam Alfrēda Kālerta darbnīca), tajā amata prasmi bija apguvis arī Alfrēds Lilientāls (1886 1980): stiklinieku amats Rīgā tradicionāli bija vācu amats, tomēr 19. gs. beigās ģildes amatos sāka ienākt arī pirmie latvieši. Šai ziņā nozīmīga bija viena no vecākajām mākslinieciskā stiklojuma un matēšanas darbnīcām Rīgā, kas piederēja Ādolfam. Švolkovskim (darbojās līdz 1930. gadam). A. Švolkovska darbnīcā amatu bija apguvis Jānis Krīgers (? 1905) viens no pirmajiem latviešiem vitrāžu darbnīcu īpašnieku vidū, kā arī tās darbības vēlākais turpinātājs Eduards Vainovskis. Minētās darbnīcas sadarbojās ar Vācijas uzņēmumiem, to produkcija bija profesionāli meistarīga (Rīgas stiklinieku cunftei kopš tās dibināšanas 1541. gadā bija senas tradīcijas), tomēr galvenokārt saistīta ar jau gatavu paraugu realizēšanu. Rīgā 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā darbojās vairāki uzņēmumi, kas specializējās majolikas krāšņu un kamīnu izgatavošanā. Šīs nozares priekšgalā 20. gadsimta sākumā bija izvirzījies uzņēmums Zelm&Boehm, (dibināts 1859. gadā). Zelm&Boehm uzplaukums sākās ar jaunas ražotnes atvēršanu 1886. gadā, pakāpeniski no balto glazēto podiņu izgatavošanas pārejot uz krāsaino podiņu ražošanu. Šeit tika darinātas flīzes, vāzes, postamenti, īpaši nozīmīga bija majolikas kamīnu un krāšņu izgatavošana (arī eksportam) Otrs lielākais uzņēmums ap 1901. gadu piederēja Fricim Auseklim, tajā, līdzīgi Zelm&Boehm, tika darinātpi kamīni un krāsnis dažādos stilos. Agrā jūgendstila periods vēl ir nozares uzplaukuma laiks, vēlā jūgendstila periodā, vienlaikus ar pāreju uz komfortablāku apkures sistēmu, bagātīgi dekorētās krāsnis un kamīnus interjeros aizvietoja vienkāršāki to risinājumi. 20. gadsimta sākumā īres namu vestibilos jūtami pieauga keramikas flīžu paneļu popularitāte. Lielākā produkcijas daļa tika importēta no Vācijas fabrikām: lielākie ražotāji reģionā bija Drēzdenes uzņēmums Willeroy&Bosh un Meisenes fabrika Meissen Ofen und Porzellanfabrik, kas piedāvāja plaša sortimenta 16

produkciju tai skaitā jau sagatavotus sienu paneļu komplektus, kurus bija iespējams iegādāties caur C.Necermann&Co noliktavu kā arī Jaksch&Co veikalu. Rīgā darbojās vairāki lieli galdniecības uzņēmumi, kuros tika izgatavoti sienu paneļi, plafoni u.c. Viens no lielākajiem šajā nozarē bija Roberta Bergmaņa (Robert Bergmann) uzņēmums, no tā neatpalika arī Mārtiņa Pagasta (1851 1923) darbnīca (kas bija guvusi ievērību arī Rīgas 700. gadu Jubilejas izstādē), Ādama Tidrika (Adam Tiddrik) u.c. darbnīcas. Populārākajiem telpu dekoratīvās apdares elementiem visā jūgendstila periodā piederēja plastiskās ieloces un rozetes. Jāpieņem, ka, lai gan dzīvojamo ēku interjeros svarīga bija daiļkrāsotāju vai dekoratīvās tēlniecības firmu darbība, būtiska bija arī rūpnieciski ražotu detaļu izmantošana plastiskajās apdarēs, kuras varēja pasūtīt pēc katalogiem. Domājams, ka atbilstošs pieprasījumam bija sortiments, kuru piedāvāja M. Domšteita Baltijas mākslinieciskās darbnīcas, vēlāk Stukolin fabrikas stuka (ģipša?) dekoratīvo elementu katalogs (kas ir nedaudzo saglabājušos šāda rakstura izdevumu vidū). Tajā eksponēto izstrādājumu (plastisko ieloču, plafonu stūru un rozešu, paneļu u.c.) stilistikā atspoguļojas mākslas vēsture no antīkās Grieķijas un itāliskās renesanses līdz jūgendstilam. Kaut arī katalogā piedāvātos dekoratīvos elementus interjeru apdares praksē nav izdevies konstatēt, izdevums ir svarīgs kā periodam raksturīgu gaumes kritēriju rādīitājs. III. RĪGAS JŪGENDSTILA DEKORA AVOTI UN MOTĪVI III. 1. Jūgendstila iepazīšanas un izplatības ceļi Jūgendstila kā jaunas vispārējas formveides un kā konkrētu dekoratīvo paņēmienu iepazīšana Rīgā bija iespējama, ņemot vērā trīs galvenos informācijas iegūšanas ceļus. Pirmkārt, nozīmīga bija informācija, kuru nodrošināja personiski kontakti un pieredzes apgūšana ārzemēs, tai skaitā arī tāda, kuru varēja sniegt Rīgā iebraukušie arhitekti un dekoratīvās mākslas nozarēs strādājošie meistari. Jau tika norādīts, ka daudzi no perioda sākumā praktizējošiem arhitektiem bija izglītojušies Vācijā, būtiski bija arī pieredzes apmaiņas braucieni. Perioda sākumā tieši Vācija bija galvenais jaunā stila ideju avots Rīgā, tomēr braucienu ģeogrāfiskās robežas varēja būt arī plašākas iekļaujot tajās arī Vīni, Prāgu, Parīzi. Pašsaprotami kontakti tika uzturēti ar Sanktpēterburgu vispirms jau tādēļ, ka šeit tika izsniegtas atļaujas būvpraksei, kuras bija obligātas Krievijas birokrātiskās sistēmas ietvaros. Par svarīgu inspirācijas avotu perioda otrajā pusē kļuva Somija. Otrkārt, būtiska bija informācijas pieejamība ārzemju izstāžu, periodisko izdevumu, daudzu lielo starptautisko izstāžu katalogu, kā arī tādu attēlizdevumu veidā, kas tiešāk vai pastarpinātāk popularizēja jūgendstilu un citus tālaika dekora virzienus; to vidū bija dažādi arhitektūras un interjera žurnāli. Specializētos žurnālus iegādājās mākslas skolu bibliotēku vajadzībām, un netiešs apstiprinājums ārzemju periodikas popularitātei parādās arī kritiska rakstura apcerējumos periodikā, piemēram, Jūlija Madernieka publikācijās. Rīgas Arhitektu biedrība 17

regulāri rīkoja priekšlasījumus, kuros tika referēts par polemiskām publikācijām Architektonische Rundschau un Зодчий lapās, par stila jautājumiem un jaunumiem nozarē. Šeit tika rīkoti arī rosinoši priekšlasījumi par ceļojumu un aplūkoto ārzemju izstāžu iespaidiem, ornamenta jautājumiem, heraldiku. Treškārt, svarīga bija informācija, kuru piedāvāja komerciestādes, it īpaši Jakša &Co (Jaksch&Co) veikals, kas dizaina izstrādājumu jomā (stikla, porcelāna, audumu, mēbeļu u.t.t.) ļāva iepazīt pasaules aktualitātes. Domājams, Jaksch&Co kļuva par starpnieku jūgendstila popularizēšanā pēc veikala jaunās un plašās ēkas atvēršanas 1901. gadā. Tādējādi Jaksch&Co loma Rīgā bija savā ziņā līdzvērtīga Liberty veikalam Londonā un Parīzē. Kā liecina 20. gadsimta sākumā (domājams, ne agrāk par 1906. gadu) izdots Jaksch&Co reklāmas katalogs, veikals piedāvāja daudzu slavenu (tai skaitā arī jūgendstila meistaru) Eiropas uzņēmumu ražojumus. Nozīmīgs ir fakts, ka līdzās tiem šeit varēja iegādāties Anša Cīruļa keramiku, kā arī citus vietējo mākslinieku un amatnieku izstrādājumus kamīna piederumus, elegantas pītas mēbeles u.c. Atsevišķi un diferencēti skatāms jautājums par arī 1901. gada Rīgas 700 gadu jubilejas Rūpniecības un amatniecības izstādes lomu jūgendstila izplatībā Rīgā, kas Latvijas arhitektūras vēsturē tiek uzskatīta par pavērsiena punktu jūgendstila ienākšanā Rīgā. Tomēr izstādes nozīme saskatāma ne tik daudz jūgendstila atklāšanā, cik pilsētas un reģiona pašapziņas celšanā, kā arī vēsturisko tradīciju nozīmīguma izpratnes veicināšanā. Rezumējoši raksturojot jūgendstila iepazīšanas stratēģiju, atklājas ļoti plašs iespēju diapazons nav šaubu, ka ap 1900. gadu Rīgā bija informācija par visiem jaunā stila meklējumiem un šai ziņā jūgendstila dekoratīvo paņēmienu apguvei ierobežojumu nebija. III.2. Rīgas jūgendstila perioda arhitektūras dekora motīvi un to izcelsme Analizējot Rīgas jūgendstila perioda arhitektūras dekora motīvus, aktuāla kļūst to avotu problēma, jo līdztekus hrestomātiskiem jūgendstila motīviem florālam un zoomorfam dekoram, antropomorfām, hibrīdām un abstraktām dekora formām, izmantots plašs tādu dekoratīvo elementu klāsts, kas gan ikonogrāfiski, gan arī stilistiski iziet ārpus tipiskā jūgenstila robežām. III.2.1. Dabas motīvi Līdz ar jūgendstila iepazīšanu, arī Rīgas 19. un 20. gs. mijas arhitektūras dekorā arvien biežāk vērojama pievēršanās dabas formu attēlojumam. Tomēr ārpus maģistrālās un tieši jūgendstilam specifiskās orientācijas, kuru Roberts Šmuclers trāpīgi apzīmējis par bioloģisko romantismu, pievēršanās dabai 19. un 20. gs. mijā varēja risināties arī citādi. Pols Grīnholšs tos raksturo kā simbolisku konvencializāciju (symbolic conventionalization), kā panteismu, metamorfozi un evolucionismu. Ja abi pēdējie bija saistīti ar ietekmēm no bioloģijas zinātnes un evolūcijas teorijas, kas varēja atklāties tiešākā vai simboliski-filozofiskā kontekstā, tādējādi iekļaujot arī Šmuclera bioloģisko romantismu, simboliska 18