MANTOJUMA LĪGUMA ĪPATNĪBAS DAŽĀDU VALSTU LIKUMDOŠANĀ

MANTOJUMA LĪGUMA ĪPATNĪBAS DAŽĀDU VALSTU LIKUMDOŠANĀ Rīgas Stradiņa Universitātes doktorants Mg.Iur Edvards Pilipsons E-pasts: e.pilipsons@privattiesibas.lv Tel.: +371 29638119 Edvards Pilipsons., 2011

2 Anotācija Rakstā ir apskatītas dažādas mantojuma līguma definīcijas, kas iekļautas dažādu valstu likumdošanā. Mantojuma līgums ir uzskatāms par līgumiskās mantošanas prioritāro tiesību institūtu. Pašreizējā laikā starptautiskajās privāttiesībās pastāv mantojuma līguma dažādas definīcijas. Līdz ar to ir nepieciešams detalizēti analizēt mantojuma līguma definīcijas lai nodrošinātu šī institūta vienlīdzīgu tulkošanu un piemērošanu. Bez tam rakstā atzīmēta Latvijas Republikas Civillikuma reformēšanas nepieciešamība. Ievads Mantojuma tiesības ir zināmas visām mūsdienu tiesiskajām sistēmām. Šis apstāklis liecina par to svarīgumu un nepieciešamību, ko diktē ne tikai atsevišķu personu, bet arī sabiedrības likumisku interešu nodrošinājuma prasība kopumā. Mūsdienās ar mantojuma tiesību palīdzību mantojuma īpašnieka īpašums, viņa mantiskās tiesības un pienākumi, kā arī dažas personiskās nemantiskās tiesības kļūst par nemainīgu mantinieku īpašumu, ar to pašu saglabājot nesaraujamu saikni starp ļaužu paaudzēm un nostiprinot pilsoņu privātīpašumu. Mantošanas tiesības iegūst īpašu vērtību, mantošana netieši veicina un sekmē stabilizāciju un tiesiskās aprites attīstību. Tiesiskās aprites nozīmīgs paplašinājums gan valstu, gan fizisku un juridisku personu starptautisko privāttiesību sfērā pēdējos gados pavadāms ar starptautisko tiesību lomas paaugstinājumu. Līdz ar to, tiesību prakse prasa starptautisko privāttiesību institūtu detalizētu teorētisku un praktisku izpēti. Problēmjautājumu izpētes aktualitāte, ir tieši saistīta ar līgumisku mantošanu un ar to pamatinstitūtu mantojuma līgumu, ka arī ir pamatota ar šādu apstākli - pēdējā laikā pietiekami liels mantotatstājēju skaits lieto tiesības, kas tika piešķirtas ar nacionālo likumdošanu, noslēdzot mantošanas līgumus, pamatojot savu pozīciju ar argumentu, ka tieši mantojuma līgums ir pamats savstarpējām mantotdevēja un mantinieka tiesībām Svarīgs šajā gadījumā ir fakts, ja mantotdevējs un persona, kas pretendē uz mantotdevēja īpašumu, noslēdz mantojuma līgumu. Savukārt, šis līgums iegūst obligātu spēku attiecībā uz trešajām personām. Gadījumā, ja dotais līgums kļūst par fiktīvu darījumu personām, kuras ir mantinieki pēc likuma, būs pietiekami sarežģīti panākt mantotatstājēja īpašuma interešu atzinību.

3 Papildus pamatojums dotās tēmas izstrādāšanai ir apstāklis, ka mantošanas attiecības ir cieši saistītas ar personiskām attiecībām starp cilvēkiem, kuriem ir tendence bieži mainīties atkarībā no dažādiem cēloņiem. Testamenta sastādīšana, vispirms ir vienpusīga rakstura akts, kas nosaka rīcību kompleksu, kas, savukārt, nosaka, dotā akta tiesisko stāšanos spēkā vai aizstāj ar jaunu gribas izteiksmi, vai arī vienpusīgi atceļ. Savukārt, mantojuma līgums ļauj izvairīties no šīm problēmām. Turpinot aprakstīt šo tēmu, ir nepieciešams atzīmēt, ka mantojuma līgumam ir pilnīgi cita konstrukcija. Mantojuma līgums kļūst par savstarpēji saistošu no tā noslēgšanas momenta. Tas nozīmē, tā atcelšanas neiespējamību bez otrās puses piekrišanas. Dotais līgums nevar tikt izmainīts vienpusīgā kārtībā, tāpat kā jebkurš cits divpusējs darījums. Mantojuma līgumu var izmainīt tikai ar līgumpušu piekrišanu. Pievēršot uzmanību mantojuma līguma starptautiskajām tiesiskajam nodrošinājumam, ir nepieciešams teikt, ka mantošanas tiesības ir vienas no vecākām civiltiesību tiesību jomām. Tās būtiski ietekmē nacionālās tiesības, tostarp arī paražas un paradumus. Doto institūtu ietekmē normas, kurām ir sociāls, reliģiozs, etnisks un ētisks pamats. Tieši doto apstākļu dēļ mantošanas tiesību institūta unificēšanas darbs ir ļoti sarežģīts. Tomēr ir novērojams starptautisko tiesību aktu pielietojuma apjoma noteikts pieaugums, kas regulē mantošanas attiecības. Saistībā ar doto aktu kopumu, varam minēt konvencijas, kas pieņemtas Hāgas konferences ietvaros: "Par likumu kolīzijām par testamenta formām (pieņemta 1961.gadā), "Par mirušās personas īpašuma starptautisku pārvaldi (pieņemta 1973.gadā), "Par tiesībām, kas ir pielietojamas trastiem (pieņemta 1985.gadā), "Par tiesībām, kas ir pielietojamas mirušas personas īpašuma mantošanai ". Bez tam Eiropas Padomes ietvaros izstrādāta un 1973. gadā noslēgta Bāzeles konvencija "Par testamentu reģistrāciju". Šī konvencija dod iespēju reģistrētos testamentus un to izmaiņas ievadīt reģistrācijas režīmā un saņemt informāciju par tiem. Starptautiskajās mantošanas tiesībās pastāv Vašingtonas konvencija, kas tika pieņemta 1989. gadā "Par vienveida likumu starptautiskā testamenta formā". Pamatojoties uz starptautiskās tiesību mantošanas prakses analīzi, kā arī no iepriekšminētajiem aktiem, iespējams secināt, ka starptautisko privāttiesību juridiskajā praksē tiek īstenota testamentārā mantošanas institūta unificēšana. Attiecībā uz mantojuma līgumu ir cita situācija. Mantojuma līgumam - "starptautiskam likumdevējam" Starptautisko privāttiesību unifikācijas institūtam (UNIDROIT) nezināmu iemeslu dēļ unificēšana netika veikta dotajā

4 momentā starptautiskajās tiesībās nav normatīvo dokumentu, kas regulē mantojuma līguma nosacījumus. Dotā situācija ir uzskatāma par neapmierinošu, jo tieši līgums - kā vienotās gribas pamats tiesību attiecībās starp pusēm, ir viens no starptautisko tiesību institūtu un dotā institūta regulēšanas trūkumi, kas var novest pie būtiskām problēmām. Dotā situācija ir nepilnība tiesību jaunradē, kas ir jānovērš. Šobrīd mantojuma līguma doktrīnas izstrādāšana praktiski nenotiek. Dažādi autori, kuri īsteno starptautisko tiesību pētījumus, vēršot pienācīgu uzmanību mantošanas institūtiem pēc likuma un testamenta, praktiski neīsteno mantojuma līguma pētījumus. Latvijas Republikas juridiskajā literatūrā gan pirmās, gan otrās Republikas laikā bija uzsākti mantojuma līguma pētījuma mēģinājumi 1, tomēr ir skaidrs, ka dotais institūts ir pelnījis lielāku uzmanību. Lielu uzmanību mantojuma līguma izpētei veltīja tiesību doktors, Latvijas Universitātes profesors Konstantīns Čakste, kurš norādīja, ka mantojuma līgums - tā ir visstiprākā attiecību dibināšana pie mantošanas, tā kā ja ir mantojuma līgums, izslēdzas mantošana pēc likuma un testamenta. Tas ir divpusējs akts, kurā piedalās divas puses, tādēļ viena puse nevar atcelt mantojuma līgumu. Mantotatstājēja griba ar mantojuma līguma noslēgšanas brīdi kļūst par saistošu 2. Pirmsrevolūcijas Krievijā par galveno zinātniski-mācību līdzekli par līgumisku mantošanu kļuva profesora Kudrinovska darbs Договоры по праву наследования, kas publicēts 1913. gadā 3. Starp mūsdienu autoriem, kas pēta mantojuma līguma institūtu, var nosaukt Blinkovu O.E, kurš publicējis rakstu "Договор наследования как основание наследования в странах ближнего и дальнего зарубежья 4. Diemžēl šie pozitīvie piemēri ir vienīgie mantojuma līguma pētījumi. Mantojuma līguma izpēte ir nepieciešama jo mantojuma līguma institūts ir nofiksēts un tiek pielietots daudzu valstu nacionālajā likumdošanā, tostarp Vācijā, Francijā, Ungārijā, Igaunijā, Šveicē. Mantojuma līgums arī institualizēts Latvijas Republikas Civillikumā, kas spēkā esošs Latvijas Republikas teritorijā. 1 Alksnis V. Mantojuma tiesības.// Mūsu Īpašums, 1939, Nr.11., Sinaiskis Vasilijs. Sukcesija un mantojuma līgums.// Jurists, 1939, Nr.1/2., Zigmants Gencs. Mantošana. Zinātniski praktisks komentārs. // TNA, 2002 2 Prof. Čakste, Konstantīns. Civiltiesības (Manuskripts).- Rīga, 1940, 35.lpp 3 Кудриновский В.И Договоры о праве наследования. Одесса, «Техник», 1913. Gads 4 Наследственное право: научно-практическое издание. Номер 2. М. «Юрист», 2006. 64 стр.

5 Visās valstīs, kuru likumdošanā ir nostiprinātas līgumiskas mantošanas tiesības, šis institūts ir uzskatāms par prioritāru attiecībā pret mantošanu pēc testamenta vai pēc likuma. Visās iepriekš minētajās tiesību sistēmās matojuma līgumam ir dažādas konstrukcijas. Nacionālā likumdošana ir viens no starptautiskajiem privāttiesību avotiem. Tajā ir ietverts mantojuma līguma jēdziens. Mantojuma līguma institūta unificēšana starptautiskajā līmenī ir uzskatāma par prioritāru uzdevumu. Tikai starptautisku tiesisku normu jaunrade ļaus izvairīties no mantošanas līguma likumu noteikto nevienādību, kā arī izstrādāt dotā institūta vienoto modeli. Esošā situācija var novest pie problēmas, ka tiesu praksē lietās par mantojuma līguma pielietošanu būs pietiekami nekonsekvents raksturs. No vienas puses, risinot doto jautājumu doktrīnā tiek atzīmēti tiesu institūcijas centieni uz lex fori kolīziju principa pielietojumu. Mantojuma līgums objektivizē mantošanas tiesības noslēgšanas momentā, atšķirībā no testamenta, kurš ir tikai solījums mantotatstājēja mantiniekam vai mantiniekiem. Šis apstāklis, ir uzskatāms par papildus pamatojumu mantojuma līguma pētījuma nepieciešamību. No otras puses, tiesu institūcijas ierindo mantojuma līguma pielietošanu pie saistību statūta darbības sfēras. Tāds stāvoklis sekmē tiesiskās aprites stabilitāti, jo saistību statūts dotā darījuma pusēm ļauj paredzēt iespējamu tiesisku rezultātu. Zinātniskā doktrīna un koncepcija pastāv par teorētisku pamatu, lai radītu tiesiskus aktus, kas regulē tiesisku institūtu kopumu. Tādēļ ir uzskatāms, ka mantojuma līguma izpēte ienesīs ieguldījumu dotās problēmas pētīšanā. Ir nepieciešams uzsvērt, ka tiesisku priekšrakstu viennozīmīguma neesamība starptautiskajās tiesībās rada problemātiskas situācijas. Praktiski par vienīgo dokumentu, kas regulē attiecības, kas izriet no starptautiskajam privāttiesībām, varam nosaukt 1980. gada Romas konvenciju Par tiesībām, kas pielietojamas starptautiskajām saistībām. Atzīmējot šīs konvencijas pozitīvo raksturu, ir nepieciešams teikt, ka minēto normatīvo dokumentu vārētu izmantot, kā tiesiska regulējama pamatu pret saistībām, kurām izcelsmes teritorija ir Eiropas Savienība, sakarā ar normu, kas nosaka ka dotais tiesību avots... atrisina kolīziju jautājumus, kas rodas tikai Eiropas Savienības valstu telpā. Dotā dokumenta īpatnība dod iespēju pielietot šo dokumentu tikai Eiropas Savienības (turpmāk teksta ES) valstu telpā. Šis dokuments diemžēl ignorē, ka mantojuma līguma institūts tiek pielietots ne tikai ES, bet arī Azerbaidžānas un Ukrainas likumdošanā. Bez tam šis dokuments ir domāts aizstāšanai.

6 Rakstā aprakstītas un salīdzinātas mantojuma līguma konstrukcijas, no Latvijas Republikas, Austrijas un Šveices Konfederācijas likumdošanas. Atbilstoši noteiktajiem mērķiem, rakstā izmantotas šādas metodes: juridisko tekstu analīze, aprakstošā metode, salīdzinājuma metode. Mantojuma līguma īpatnības dažādu valstu likumdošanā Sākot raksta tēmas atklāsmi ir uzskatāms par svarīgu citēt Mg.Iur Vadima Āboloņina viedokli par mantošanas līgumu: mantošanas līgumam ir dubultais pamats: tas apvieno mantošanas rīkojumu un parasto civiltiesisko līgumu 5. Saskaņā ar šo viedokli ir svarīgi atzīmēt, ka tajā ir noteikta nestabilitāte: mīnot terminu mantošanas rīkojums starptautiskajās privāttiesībās parasti paredzēta testamentārā mantošana. Savukārt, testamentārā mantošana paredz īpašus nosacījumus: testamenta stāšanās spēkā noteiktajā momentā, testaments ir vienpusīgais tiesiskais darījums, testamentā ir noteikts neatraidāmo mantinieku loks. Testamentam tiek piemērota īpaša forma, kas atšķir šo institūtu no mantojuma līguma. Dažādās tiesību sistēmās, piemēram Austrijas Civilkodeksā testaments noteikts, kā pēdējās vēlmes deklarācija 6. Bez tam ir zināms, ka deklarācija nesatur tiesību normas. Tādēļ rodas šaubas par to, ka šī termiņa ieviešana tiesību normas sastāvā veidos situāciju, ka tiesību norma ne regulēs attiecīgās attiecības. Bez tam šī termiņa pielietošana mantojuma līguma situācijā var novest pie šī līguma tiesiskā pamata trūkuma. Protams, ka tas nav pieņemami. Bez tam, saskaņā ar doktrīnas nostādnēm, testaments ir pilsoņa personīgais rīkojums nāves gadījumā 7, vienpusīgais, personīgi formālais darījums 8, testaments ir juridiskais akts, kam nav nozīmes testatora dzīves laikā 9 un tā tālāk. Iepriekš minētajos izteikumos apstiprinātais princips liecina, ka testamenta pamatnosacījumi ir tikai vienas personas vēlme un testamenta tiesiskās nozīmes prombūtne testatora dzīves laikā. Šīs pazīmes pilnīgi atšķīra testamentāro mantošanu no mantojuma līguma. 5 Аболонин В.О «Общая характеристика договора наследования в праве Германии, Австрии и Швейцарии» Avots: www.notariat.ru/hot/press 6 General Civil Code of Austria. Paragraf 552. «The disposition, by which a testator leaves his property, or a part of it to one or several persons, irrevocably, for the case of death is called a declarations of the last will». Autora tulkojums. 7 Антимонов Б.С., Граве К.А Советское наследственное право. Москва. Изд. «Юридическая литература». 1955 Г. С. 8 Иоффе О.С Советское гражданское право. Т.3. Л. 1965. С. 309 9 Дронников В.К Наследственное право Украинской ССР. Киев. 1971 Г. С. 71

7 Tādēļ svarīgi minēt, ka starptautiskajās privāttiesībās mantošanas jomā pamatā ir šādi statūti: ģimenes statūts un mantošanas statūts. Mantojuma līgums, savā pamatā tas institūts satur ne tikai iepriekš minētos statūtus, bet arī saistību statūtu, ir ļoti noteikt konkrēto statūtu pārsvaru. Jā atzīst mantojuma līgumu par institūtu, kas pārsvarā atteicas pie mantošanas statūta, kas izdarīts dažādu valstu likumdošanā, ir nepieciešams noteikt kādā mērā mantojuma līguma priekšmets korelē ar testamenta priekšmetu. Vairākās tiesību sistēmās testamenta priekšmetam ir juridiskās personas īpatnības un tādēļ nevar būt par mantojuma līguma priekšmetu. Mantojuma līgumam ir atlīdzības raksturs, savukārt, testaments ir bezatlīdzības darījums. No šis nostādnes izriet, ka testamenta priekšmeta ieviešana mantojuma līguma sastāvā var radīt netaisnīgas sekas līgumiskām mantiniekam. Saskaņā ar mantojuma līguma nostādnēm parādnieks apņemas īstenot rīcību vai rīcības, kam ir materiālā vērtība pret kreditoru. Gadījumā, ja iegūtam īpašumam ir parādi, vai tās apgrūtināts ar lietu tiesībām, šajā situācijā parādnieks parādās ne tikai kā parādnieks saskaņā ar mantojuma līgumu, bet arī kā parādnieks situācijās, kas nav paredzētas ar mantojuma līgumu. Minēta situācija tiesību attiecībās nosaukta par līguma pārmērīga nerentabilitāte un tas ir tiesiskais pamats mantojuma līguma atcelšanai, jo šajā gadījumā parādnieks maksā vairāk, nekā paredzēts līgumā. Nereti sastopamas situācijas, kad parādniekam vispār nav informācijas par mantojuma līguma apgrūtinājumiem. Tādā gadījumā kreditoram, kas noslēdza mantojuma līgumu, ir nepieciešams uzlikt par pienākumu oficiāli informēt parādnieku par apgrūtinājumiem. Principiāli nošķirot mantojuma līguma un testamenta institūtus, ir svarīgi atzīmēt, ka civiltiesībām ir zināmi gadījumi, ka vienā līgumā atrodas tā saucamie netieši vai paredzēti nosacījumi. Šie nosacījumi ir gan mantojuma līgumā, gan testamentā, bet netieši nosacījumi mantojuma līgumā un testamenta sastāvā piemīt dažādas tiesiskās īpatnības un sekas. Iepriekš minētiem nosacījumiem ir dažāda juridiskā daba, kas noteikta ar dažādu valstu likumdošanu un ar to uzskatāms, ka ieviešana uz mantojuma līgumu testamenta priekšmetu ar iepriekš minēto nosacījumu kopumu pastāv dažādu juridisku konstrukciju mehānisko kombināciju. Sakarā ar to grūti paredzēt, kādās tiesiskās sekas tāda rīcība var rādīs. Pamatojot iepriekš minēto, ir nepieciešams ilustrēt piemērā šo problemātiku mantojuma līguma atzīšana par spēkā neesošu. Saskaņā ar Latvijas Republikas Civillikuma nosacījumiem testamentu var apstrīdēt vai lūgt tiesu atzīt šo dokumentu par spēkā neesošu ir tiesības tikai likumiskiem mantiniekiem vai mantiniekiem pēc testamenta. Savukārt, personu loks, kam ir tiesības apstrīdēt mantojuma līgumu vai atzīt to par spēkā neesošu, nav noteikts. Vai tas fakts liecina par to, ka tiesības uz iepriekš minētām rīcībām ir nenoteiktam personu lokam, vai ir legālā iespēja apstrīdēt

8 mantojuma līgumu saskaņā ar līgumu apstrīdēšanas vispārējām prasībām. Tas ir jautājums, uz kuru būtiski atrast atbildi. Pamatoties uz iepriekš minētajiem apstākļiem, ir iespēja atzīt Mg.Iur Vadima Āboloņina viedokli par daļēji atbilstošu tiesību doktrīnai saskaņā ar Djuvernua N.L viedokli, saistības, kas izriet no līguma un saistības, kas izriet no vienpusīga darījuma tika novietotas dažādās vietās 10. Protams, ka par saistību pamatu var būt saliktais juridiskais sastāvs. Tādā gadījumā ir nepieciešams šķirot šī sastāva būtiskākās sastāvdaļas. Pretējā gadījumā, īpaši starptautiskās privāttiesības situācijā, būtiskāko sastāvdaļu jaukšana dažādu institūtu pielietošanā, var radīt neprognozējamas tiesiskās sekas. Ir nepieciešams noteikt, ka šai terminoloģijai ir iespēja eksistēšanai tiesību teorijā, bet tā lietošana var radīt nestabilitāti tiesību un tiesību normu pielietošanā. Mantojuma līgums satur mantošanas statūta institūtus, bet, pati mantojuma līguma institūts atrodas saistību statūta ietvaros un pakļauts vairumā saistību statūta nosacījumiem. Par to liecina Vācijas Civilkodeksa 2279. paragrāfa 1. punkts: mantojuma līgumā katra puse var īstenot rīkojumus, kas atbilst līgumam, tai skaitā: norīkot mantiniekus, nodibināt legātus un mantošanas pienākumus. Citi pienākumi nevar būt nolīgti ar līgumu 11. Mantojuma līguma definīcija Vācijas Civilkodeksā uzskatāma par vērtīgu un veiksmīgu, jo tajā definīcijā ir iekļauti šī juridiskā darījuma būtiskākie nosacījumi. Ar izņēmuma metodes palīdzību iepriekš minētajā definīcijā būtiskākie nosacījumi pozicionēti noteikti un ļoti skaidri un šis fakts uzskatāms par lietderīgu juridiskajā tehnikā. Dotā definīcija ļoti kardināli atšķīra mantojuma līguma institūtu, kas iekļauts Vācijas Civilkodeksā no šī institūta, kas iekļauts Šveices Civilkodeksā. Raksta turpinājumā svarīgi aplūkot jautājumu par mantojuma līguma noslēgšanas tiesībspēju. Šveices Civilkodekss nosaka, lai noslēgtu mantojuma līgumu, personai jābūt pilngadīgai. Uz pirmo ieskatu nosacījums ir pilnīgi pamatots un atbilst tiesībām. Taču tā nosacījuma analīze dod pamatu šaubīties par šī nosacījuma pilnīgumu un objektivitāti. Mantojuma līgums ir netiešais īpašuma ieguvuma pamats. Īpašumu var iegūst gadījumā ja, piemēram, nepilngadīgais bērns, slēdz mantojuma līgumu ar saviem vecākiem. Latvijas Republikas Civillikums dod šādu iespēju 12. Šajā gadījumā ne pilnībā saprotams vai mantojuma līgums, kas noslēgts starp vecākiem un viņu bērnu, tiks atzīts Šveices Konfederācijas teritorijā. 10 Sk. Дювернуа Н.Л Конспект лекций по русскому гражданскому праву. С-Петербург., 1897 год 11 «Auf vertragsmäßige Zuwendungen und Auflagen finden die für letztwillige Zuwendungen und Auflagen geltenden Vorschriften entsprechende Anwendung» Avots: http://bundesrecht.juris.de/bundesrecht/bgb/gesamt.pdf. 12 : «Nepilngadīgo bērnu manta, izņemot 195. pantā minēto, atrodas vecāku pārvaldībā; ja viens no vecākiem mirst vai citu iemeslu dēļ nevar bērnu mantu pārvaldīt, to pārvalda otrs no vecākiem viens pats». 28.01.1937. likums "Civillikums. Pirmā daļa. ĢIMENES TIESĪBAS" (Ziņotājs, 22/23, 10.06.1993.) [stājas spēkā 01.09.1993.] ar grozījumiem

Uzskatāms par problēmisku situāciju jautājums, ka būs sadalītas tiesības un pienākumi starp vecākiem un bērnu, jo vecāki, saskaņā ar esošo likumdošanu, ir sava bērna aizgādni. Mūsdienu tiesību realitātē bērnu un nepilgādīgo personu izslēgšana no tiesību aprites īpašuma iegūšanā neatbilst mūsdienu tendencēm. Bez tam šī situācija neatbilst vispārējām nostādnēm par personu dabiskām tiesībām. Ar to ir iespēja noteikt, ka līdzīgas tiesībspējas nodrošināšana lietās, kas izriet no nepilngadīga bērna tiesībām uz īpašuma iegūšanu mantojuma līguma pamatā, pastāv par svarīgu lietu. Īpašuma tiesības uz mantojuma līguma priekšmetu tiks iegūstamas pēc testatora nāves, un runāt par iespējamo izšķērdētāju līguma priekšmeta izmantošanu nedrīkst - to paredz Latvijas Republikas Civillikums. Analizējot mantojuma līguma priekšmetu, ir svarīgi atzīmēt šādu īpatnību. Šveices Civilkodeksa 494. pantā ir noteikts, ka noslēdzot mantojuma līgumu, testatoram ir tiesības atstāt īpašumu līguma pusei vai trešajai personai. Pēc līguma noslēgšanas testatoram ir tiesības brīvi rīkoties ar savu īpašumu 13. Tas viennozīmīgais formulējums nolika jautājumu par mantojuma līguma priekšmeta noteikšanu. Jebkāds līgums, tostarp mantojuma līgums, nodibina starp līguma pusēm mantošanas tiesības. Iepriekš minētā panta izpratnē nav iespējams precīzi noteikt šī līguma puses. Jautājums par to, vai par mantojuma līguma pusēm ir atzīstami testators un persona, kas parakstījusi mantojuma līgumu, kopā ar testatoru, vai testators un trešās personas paliek atklāts. Saskaņā ar Šveices Civilkodeksa 512. panta nosacījumiem mantojuma līgums noslēdzams notariālajā formā, divu notāru klātbūtnē 14. Apliecinot mantojuma līgumu noteiktajā kartībā līguma puses apstiprina, ka tieši viņi pastāv par mantojuma līguma pusēm. Ar to ir redzams, ka mantojuma līgumam piešķirts īpašs svarīgums. Ņemot vērā šo faktu un apstākli, kas iepriekš norādīts ne gluži saprotams vai par mantojuma līguma pusēm ir uzskatāmas personas, kas parakstīja šo līgumu noteiktajā kartībā, vai par pusēm vajadzētu uztvert labuma ieguvējus, kuru labumā testatoram ir tiesības atsavināt mantas un tiesības, kas noteiktas par mantojuma līguma priekšmetu. Minētā pretruna nedod legālu iespēju īstenot mantojuma līguma priekšmeta detalizāciju un liek šaubīties par tiesību attiecību identitāti - testatora iespēja atsavināt bez mantinieka piekrišanas īpašumu, kas noteikta par mantojuma līguma priekšmetu un par kuru mantinieks dod testatoram materiālo apmierinājumu, dod iespēju tulkot šo līgumu, piemēram, par pirkuma līgumu, uztura līgumu un tā tālāk. Mantojuma līguma priekšmeta noteikšanā daudz sarežģījumu rada tā saucamais negatīvais mantojuma līgums. Šis institūts arī nostiprināts Šveices Civilkodeksā. 13 Code Civil Suisse (1)Le disposant peut s obliger, dans un pacte successoral, à laisser sa succession ou un legs à l autre partie contractante ou à un tiers. (2) Il continue à disposer librement de ses biens» Autora tulkojums 14 Code Civil Suisse (1) Le pacte successoral n est valable que s il est reçu dans la forme du testament public. (2) Les parties contractantes déclarent simultanément leur volonté à l officier public; elles signent l acte par-devant lui et en présence de deux témoins. Autora tulkojums 9

Šveices Civilkodeksa 495. pantā ir noteikts, ka testatoram ir iespēja atlīdzības vai bezatlīdzības pamatā noslēgt ar vienu no mantiniekiem līgumu par atteikšanos no mantojuma 15. Analizējot termiņu atlīdzības pamatā, ir nepieciešams teikt, ka par atlīdzīgu darījumu ir atzīstams darījums, kas paredz darījuma pusēm piešķirt pretapmierinājumu citai darījuma pusei. Civiltiesībās apmierinājums izpaužas pakalpojumu, naudas, ka arī citu atvietojamo lietu un prasījumu piešķiršanā. Cenšoties atrast līdzīgo institūtu Latvijas Republikas likumdošanā ir nepieciešams atzīt par to maiņas līgumu. Maiņas līguma priekšmets Latvijas Republikas Civillikumā noteikts ar šādu formulējumu: maiņas līgums ir divu personu abpusējs apsolījums dot vienu priekšmetu pret otru, izņemot naudu. Par maiņas līguma priekšmetu var būt nevien ķermeniskas lietas, bet arī prasījumi un citādas tiesības. Protams, ka maiņas līgums var būt noslēgts starp testatoru un mantinieku vai atsevišķiem mantiniekiem. Modelējot situāciju, kas var rasties gadījumā, ja būs nepieciešams atzīt negatīvo mantojuma līgumu Latvijas Republikas teritorijā. Zvērināts notārs, kvalificējot tiesību attiecības, kas izriet no šī līguma, novērtē konkrēto personu individuālo tiesisko statusu, noteic, vai līguma pusēm bija savstarpējās mantošanas attiecības vai nē. Gadījumā, ja savstarpējās mantošanas attiecības pastāv starp pusēm, piemēram šo līgumu noslēdza tēvs vai māte un viņu dēls, notārs atzīst šo līgumu par mantošanas līgumu. Gadījumā, ja starp līguma pusēm mantošanas attiecības nepastāv, notāram ir tiesības atzīt šo līgumu par maiņas līgumu ar visām attiecīgajām tiesiskajām sekām. Šveices Civilkodekss nesatur atsevišķas maiņas līguma definīcijas. Šajā situācijā ar zināmu pārliecību var uzdot jautājumu - varbūt Šveices likumdevējs, ievietojot negatīvo mantošanas līguma institūtu likumdošanas bāzē, izpauža gribu uz maiņas līguma institucionalizāciju. Saskaņā ar saistību kopējo teoriju, atsevišķie līguma nosacījumi varētu būt iekļauti citu juridisko darījumu sastāvā. Šis priekšnoteikums papildus apstiprināts ar Šveices Civilkodeksa 7. panta nosacījumiem. Šis pants nosaka, ka saistību tiesību vispārējie nosacījumi, tai skaitā līgumu noslēgšana un izbeigšana, tiek pielietoti citām civiltiesiskajām attiecībām 16. Ar to ir iespēja vienlaicīgi kvalificēt negatīvo mantošanas līgumu kā mantošanas līgumu un kā maiņas līgumu. Tomēr, šajā gadījumā nav skaidri redzams, kādā mērā negatīvā mantojuma līguma priekšmets atteicas tieši uz mantošanas statūtu. Ar to jāatzīst negatīvo mantojuma līgumu par spēkā esošu savā būtībā citās teritorijās un valstīs, kuru likumdošanā ir nostiprināts maiņas līgums, ir uzskatāms par problēmisku situāciju. 15 Code Civil Suisse (1) Le disposant peut conclure, à titre gratuit ou onéreux, un pacte de renonciation à succession avec l un de ses héritiers. (2) Le renonçant perd sa qualité d héritier.(3) Le pacte est, sauf clause contraire, opposable aux descendants durenonçant. Autora tulkojums 16 The Swiss Civil Code «The general provisions of the law of obligations touching the conclusion, fulfillment, and rescission of the contracts, apply also to the other civil relations». Autora tulkojums 10

11 Turpinot analizēt mantojuma līgumu ir uzskatāms par lietderīgu ilustrēt mantojuma līgumu, kas nostiprināts Austrijas likumdošanā. Austrijas likumdošana atzīst mantojuma līgumu par laulības līguma blakuslīgumu, kas noslēdzams starp vīru un sievu 17. Savukārt, lai noslēgtu mantojuma līgumu citas tiesību iekārtas ietvaros, pusēm ir nepieciešams būt apveltītām ar tiesību spēju pilnā apjomā. Austrijas likumdošanas piemērošanas situācijā, mantojuma līguma noslēgšanas momentā, līguma puse ir saistīta ar šī līguma būtiskiem nosacījumiem, ko diktē Austrijas Republikas likumdošana. Tas ir neapmierinoši no starptautisko privāttiesību normu pielietošanas īpatnībām. Līguma pamatnostādne ir līguma pušu gribas brīva izvēle. Tas nozīmē, ka katra puse, noslēdzot līgumu, plāno savu rīcību lai sasniegtu konkrēto tiesisko mērķi. Noslēdzot mantojuma līgumu, puse plāno, ka viņas nāves gadījumā, viņam piederošais īpašums pāries citas puses īpašumā. Noslēdzot laulības līgumu, puse izvirza savu rīcību lai nokārtotu tiesību attiecības ar citu laulātu. Šīs fakts pierāda, ka laulības līgumam ir savs sevišķs priekšmets, kas atšķir laulības līgumu no mantošanas līguma. Privāttiesībās, kā arī vispārējās civiltiesībās ir nepieciešams precīzi noteikt konkrētā līguma priekšmetu. Citādi, noslēdzot līgumu, ir iespēja iegūt nekorektu tiesisku konstrukciju, kas nenodrošina konkrētu tiesību attiecību regulēšanu. Juridiskais paņēmiens, kas pielietots normā, kas regulē mantošanas līguma institūtu Austrijas Civilkodeksā ne veicina tiesību realizāciju. Strīdu gadījumos, pusēm vai tiesai jānoteic, pēc kādiem noteikumiem šis strīds jārisina. Par to liecina Eiropas Savienības likumdošana. 2008. gada 17. jūnija Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā Nr. 593/2008 noteikts, ka ja nav izdarīta izvēle, piemērojamie tiesību akti būtu jānosaka saskaņā ar noteikumiem, kas norādīti attiecīgajam līguma veidam. Ja līgumu nevar klasificēt kādā no norādītajiem veidiem vai ja tā elementi atbilst vairāk nekā vienam norādītajam veidam, šis līgums būtu jāreglamentē tās valsts tiesību aktiem, kurā pastāvīgā mītnesvieta ir tai pusei, kam ir jāveic līgumam raksturīgais izpildījums. Ja līgumu veido tādu tiesību un pienākumu kopums, ko var uzskatīt par piederīgiem vairāk nekā vienam norādītajam līguma veidam, līgumam raksturīgais izpildījums būtu jānosaka, ņemot vērā attiecīgā līguma svarīgākos noteikumus 18. Minot terminu svarīgākie noteikumi, gribētos to paskaidrot. Pēc raksta autora domām šis termins nozīmē, ka svarīgākie noteikumi ir konkrēta līguma būtiskākie līguma nosacījumi, citādi līguma priekšmets. Līguma pusēm ir nepieciešams 17 General Austrian Civil Code. (1) Ehepakte heißen diejenigen Verträge, welche in der Absicht auf die eheliche Verbindung über das Vermögen geschlossen werden. Sie haben vorzüglich die Gütergemeinschaft und den Erbvertrag zum Gegenstand. (2) Die Bestimmungen dieses Hauptstücks sind auf eingetragene Partner sinngemäß anzuwenden». Autora tulkojums. Avots: www.jusline.at 18 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 593/2008 ( 2008. gada 17. jūnijs ), Avots: Oficiālais Vēstnesis L 177, 04/07/2008 Lpp. 0006 0016

12 noteikt, kādas attiecības viņi grib noregulēt. Protams, pusēm ir iespēja nosaukt līgumu par mantošanas līgumu vai laulības līgumu, bet nosaukums tikai daļēji regulē līguma priekšmetu un šīs paņēmiens nav uzskatāms par pietiekošu. Mantošanas līguma priekšmetam jābūt savam priekšmetam, kas konkrēti atspoguļo attiecības, kas regulējamas ar šo līgumu. Sakarā ar to tiesību pielietojoša iestāde vai persona, piemēram tiesa vai zvērināts notārs ir tiesīgs uzdot jautājumu līguma pusēm par šī līguma patieso saturu, līguma pušu izpausto gribu un tā tālāk. Risinot jautājumu par šī līguma atzīšanu konkrētās valsts teritorijā, tiesību pielietojošā iestāde vai persona ar savu nolēmumu var klasificēt piestādīto līgumu. Piemēram, laulības līgumu, kas satur mortis causa klauzulu, tiesai ir legāla iespēja klasificēt kā mantošanas līgumu un gluži pretēji. Faktisko apstākļu skaidrošanas svarīgumu demonstrē lieta Nr. SKC-113, kas izspriesta Latvijas Republikas Augstākās Tiesas Civillietu tiesu Departamenta spriedumā 19. 1998.gada 13.novembrī starp A. Z. un A. I. noslēgts mantojuma līgums, saskaņā ar kuru A. Z. piešķīra A. I. mantojuma tiesības uz ¼ domājamo daļu no nekustamā īpašuma [..] prospektā 21, Jūrmalā. 2003.gada 6.maijā starp A. Z. un J. M. noslēgta laulība un šajā pašā datumā starp laulātajiem noslēgts laulības līgums par visas laulāto mantas kopību. 2003.gada 26.maijā zemesgrāmatā izdarīts ieraksts par to, ka nekustamais īpašums [..] prospektā 21, Jūrmalā ietilpst laulāto mantas kopībā. J. M., pamatojoties uz Civillikuma 391., 423., 424., 425., 642. un 821. pantu, 2006.gada 1.martā cēlis prasību pret A. I. un A. Z., kurā lūdzis atcelt starp A. Z. un A. I. noslēgto mantojuma līgumu un papildus vienošanos par izmaiņām mantojuma līgumā attiecībā uz nekustamā īpašuma ¾ domājamām daļām. Prasītājs norādījis, ka A. Z. nav bērnu, tādēļ līdz ar laulības noslēgšanu J. M., pamatojoties uz Civillikuma 391.pantu, kļūs par A. Z. vienīgo likumisko mantinieku. Vienlaikus viņš būs A. Z. vienīgais neatraidāmais mantinieks, kā to nosaka Civillikuma 423.pants. Ar Jūrmalas pilsētas tiesas 2006.gada 8.augusta spriedumu J. M. prasība noraidīta. Izskatījusi lietu sakarā ar J. M. pārstāves apelācijas sūdzību, Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija 2008.gada 28.aprīļa spriedumā prasību arī noraidījusi. Izskatot lietu, Latvijas Republikas Augstākās Tiesas Civillietu tiesu Departaments nosprieda Rīgas Apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2008.gada 28.aprīļa spriedumu atstāt negrozītu, bet kasācijas sūdzību, kas bija iesniegta, noraidīt. Ar šo spriedumu tiesa sadalījusi mantošanas līguma institūtu un laulības līguma institūtu. Taisot spriedumu tiesa konstatēja mantojuma līguma prioritāti šajā gadījumā. Toties Austrijas 19 Avots: www.at.gov.lv

13 likumdošanas situācijā tiesa par sprieduma pamatu droši vien nolika mantošanas līguma laulības sastāvdaļu. Šī tiesas rīcība tiks atzīta par vispamatotāko, jo mantošanas līguma laulības sastāvdaļa sastāvā tika noteikta par prioritāro. Ir svarīgi minēt, ka atsevišķo valstu tiesību sistēmā likumu piemērošana ir pamatota ar nacionālo tiesību aktiem. Piemēram Lihtenšteinas likumā Par Lihtenšteinas privāttiesībām ir noteikts, ka faktiskie un tiesiskie nosacījumi tiek noteikti saskaņā ar tiesību pielietojošo iestādes pilnvarojumiem 20, pielietojot ex officio principu. Iepriekš teiktais liecina, ka normai, kas regulē mantošanas līguma institūtu Austrijas Republikas Civilkodeksā ir nekonkrēts, problemātisks raksturs. Pielietojot normu, kas regulē mantošanas līguma institūtu Austrijas Republikas Civilkodeksā piemēram, Latvijas Republikas teritorijā šis līgums droši vien tiks atzīts par laulības līgumu. To veicina iepriekš minētais Augstākās Tiesas spriedums, jo judikatūra saskaņā ar starptautisko privāttiesību avotu sistēmu un Latvijas Republikas Civilprocesa likuma nosacījumiem, ir tiesību avots. Protams, ir iespēja ar normatīvo aktu nosacījumiem laulāto īpašuma kopumu var noteikt kā mantošanas līguma priekšmetu, bet, tādā gadījumā uz laulības līgumu atteicas tikai mantošanas līguma vispārējie nosacījumi. Diemžēl patlaban ne tiesību doktrīna, ne tiesību prakse, ne normatīvie akti nedod viennozīmīgāku termina vispārējie nosacījumi skaidrojumu. Šajā gadījumā ir uzskatāms par lietderīgu minēt, ka risinot kolīziju jautājumu jānovērtē ģimenes un laulības statūta kolīziju piesaistes intensitāte. Tieši tā piesaiste regulē jautājumus, kas izriet no ģimenes un laulības attiecībām laulāto pilsonības jautājumus, laulāto īpašuma režīmu, laulāto pastāvīgās dzīvesvietas statusu, laulības noslēgšanas vietas statusu un citus jautājumus, kas atteicas uz starptautisko privāttiesību ģimenes statūtu. Sakarā ar to, ka norma, kas regulē mantošanas līguma institūtu Austrijas Republikas Civilkodeksā, ietver dažādas prasības, kas izriet no mantošanas statūta un saistību statūta, svarīgi paplašināt mantojuma līguma definīciju. Mūsdienās mantojuma līgumam nepieciešams būt elastīgākam. Tiesības uz mantojuma līguma noslēgšanu vajadzētu piešķirt ne tikai laulātiem, bet arī citiem civiltiesiskās aprites dalībniekiem. Austrijas Republikas likumdošana pieņēmusi pandektu tiesību sistēmu, kurā iekļauti visu veidu līgumi un katram līgumam ir nostiprināti tieši tam līgumam īpaši uzvedības nosacījumi. Līgumi sadalīti saskaņā ar to priekšmetu. Tas ir pandektu sistēmas pamats. Apliecinot iepriekš minēto, nepieciešams teikt, kā Austrijas Civilkodeksa 44. paragrāfs satur laulības līguma definīciju un papildu normu ieviešana, kas regulē tikai laulāto mantošanas attiecības, nav uzskatāma par pamatotu. 20 Likums Par Lihtenšteina privāttiesībām. Avots: http://muranov.cisg-library.org/ipr_li.html

14 Turpinot analizēt Austrijas Civilkodeksa noteikumus, kas atteicas uz mantojuma līguma priekšmetu, ir nepieciešams atzīmēt šādu īpatnību. Austrijas Republikas likumdevējs noteicis Austrijas Republikas Civilkodeksa 1253. paragrāfā, ka īpašuma apjoms, kas noteikts ka mantojuma līguma priekšmets nevar pārsniegt trīs ceturtdaļas no testatora mantošanas īpašuma apjoma 21. Nosakot šo normu, likumdevējs ņēmis vērā testatora kreditoru interešu aizsardzību un šī rīcība ir pilnīgi pamatota un atbilst tiesībām. Ar līdzīgu veidu noregulēts tas pats jautājums Latvijas Republikas Civillikumā 642. pantā ir noteikts, ka mantojuma līgumos jāievēro noteikumi par neatņemamo daļu, ja vien tie, kam tā nākas, paši tieši vai piedaloties līgumā, nav atteikušies no savām tiesībām. Salīdzinot šīs normas ir redzams, ka norma Latvijas Republikas Civillikumā aizstāv neatraidāmus mantiniekus vairāk, nekā to īsteno Austrijas Republikas Civilkodekss. Latvijas Republikas Civillikumā neatrādāmo mantinieku institūts paredzēts pilnā mērā, savukārt, Austrijas Republikas Civilkodekss paredz šo institūtu tikai daļēji Austrijas Republikas Civilkodeksa 554. paragrāfā ir noteikts, ka gadījumā, ja testators ar savu rīkojumu norīkoja tikai vienu nenoteikto mantinieku, viņš saņem visu mantojumu. Bet, gadījumā, ja vienīgajam mantiniekam norīkota tikai mantojuma daļa.. pārējās mantojuma daļas krīt uz likumiskiem mantiniekiem 22. Bez šaubām, mantojuma tiesībām paredzēts aizstāvēt tuvāko radu intereses, bet testamenta priekšmetam ir juridiskās personas kvalitāte, un tā īpatnība paredz testatora kreditoru interešu aizstāvību, protams, tā ir svarīga lieta. Ja analizē mantojuma līgumu no mantošanas statūta redzes loka attiecībā pret Austrijas Republikas Civilkodeksu, ir svarīgi atzīmēt šādu apstākli. Austrijas Republikas Civilkodeksā nav viennozīmīgs pieejas attiecībā pret testamenta institūtu Austrijas Republikas Civilkodeksa 553. paragrāfā ir noteikts, ka ja testators savā pēdējās gribas rīkojumā norīkoja mantinieku, tas nosaukts par testamentu, gadījumā, ja pēdējās gribas rīkojums satur tikai rīkojumus, tas nosaukts par kodicilu 23. 21 General civil code of Austria. Paragraf 1253 «A spouse on concluding an hereditary contract cannot entirely renounce the right to make a last will. A clear fourth part, which cannot be made liable either for the legitimate portion due to some one, nor for another debt remains by virtue of the law always reserved for free last dispositions». Autora tulkojums 22 General Civil Code of Austria. Paragraph 554. «If the testator has nominated only one heir undetermined without restricting him to a part of succession; he receives the whole succession. But if the only heir has been assigned merely a share of the inheritance determined in regard to the whole; the other shares falls to the legal heirs» Autora tulkojums. 23 General Civil Code of Austria. Paragraph 553. «If in last Will an heir is nominated, it is called Testament; but if it only contains other dispositions, it is called Codicil». Autora tulkojums.

15 Romas tiesībās par kodicilu atzīta rakstiska piezīme, ar kuru testators īsteno savas pēdējās vēlmes izmaiņas, mainot savu testamentu saturu 24. Mūsdienās kodicils, kā tiesību institūts nav atzīts vairāku valstu likumdošanā. Pēc būtības, kodicilam nav patstāvīgā tiesiskā nozīme, tas eksistē tikai kā testamenta pēcvārds. Saskaņā ar iepriekš teikto, ir iespēja pamatoti apgalvot šādu apstākli testators, gadījumā, ja viņš sastāda mantojuma līgumu, īstenojot mantojuma līguma priekšmeta ieviešanu, kas pamatots pārsvarā ar mantošanas statūta nosacījumiem, kas, savukārt, pamatots ar Austrijas Republikas Civilkodeksa pantiem, riskē zaudēt skaidrību un konsekvenci. Līgums, kas noslēgts Austrijas Republikas Civilkodeksa noteiktajā kartībā, lai nodrošinātu īpašuma pāreju nāves gadījumā nevis starp laulātajiem, bet citu personu starpā, var būt klasificēts nevis kā mantojuma līgums, bet kā, piemēram, laulības līgums vai cits mantiska rakstura atsavināšanas līgums. Nobeigums Kā redzams no raksta, mantojuma līgumam dažādu valstu likumdošanā ir dažāda izpratne. Un šis fakts nedod iespēju vienlīdzīgi tulkot mantojuma līguma definīciju. Tiesību pielietošana no tiesību attiecību dalībniekiem prasa lai tie skaidri saprastu, kādu tiesisku rezultātu tie vēlētos iegūt. Lai to nodrošinātu ir nepieciešams identificēt, kas ir mantojuma līgums starptautisko privāttiesību izpratnē, noteikt to subjektu sastāvu, noteikt, kādas tiesības un pienākumi jāpilda līguma pusēm. Bez tam būtiski noteikt kādas attiecības mantošanas līgums regulē attiecības starp pusēm līdz nāves momentam vai pēc tam. Ir uzskatāms, ka mantojuma līguma institūtam ir nepieciešama unifikācija dažādi līguma tulkojumi nedod iespēju mantošanas līgumam iebūvēties tiesību iekārtās. Pats galvenais moments juridiskās situācijas konstatēšanā - tā saucamo galveno faktu piemeklēšana, kura nozīme un apjoms ir pietiekams juridiskās lietas normālai izlemšanai 25. Saskaņā ar iepriekš teikto, mēs varam tikai minēt, kādas tiesiskās sekas būs, ja, piemēram būs nepieciešamība koroborēt Latvijas Republikas Zemesgrāmatā negatīvo mantošanas līgumu, kas nostiprināts Šveices Konfederācijas likumdošanā. Kur šajā gadījumā būs galvenais fakts vai patiešām mantošanas masas ieguvējam būs līguma puse līgumiskais mantinieks, vai trešā persona, kurai, saskaņā ar negatīvo mantošanas līguma nosacījumiem, ir tiesības iegūt īpašuma tiesības uz līguma priekšmetu no šī veida mantošanas līguma tas nav skaidrs. Faktiski līgumiskais mantinieks dāvina trešajai personai taisnīgi iegūtas tiesības uz līguma priekšmetu. 24 Sk. Дождев Д.В Римское частное право. Учебник для ВУЗов. Москва. Изд. Группа «Инфра». Издательство «Норма». 1996 Г. С. 603-604 25 Нерсесянц В.С Проблемы общей теории права и государства. Москва. Норма-Инфра, 1999, С. 120

16 Starptautiskajās privāttiesībās iepriekš minētā problēma nosaukta par kolīziju jautājumu, kas ir pakļauts novēršanai, jo starptautisko privāttiesību pamatjautājums ir kolīziju novēršana. Minot tēmu par Latvijas Republikas nacionālo privāttiesību reformēšanas nepieciešamību, vēls paskaidrot, ka nepieciešamību reformēt valsts tiesību aktus saistībā ar starptautiskajām privāttiesībām, norāda profesors, habilitēts tiesību zinātņu doktors, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis, Kalvis Torgāns, kas norāda, ka "Civillikums pamatoti tiek uzskatīts par izcilu kodifikācijas darba piemēru pagājušā gadsimta sākumā, kas dažos aspektos ir labāks par iepriekš Francijā, Vācijā u.c. valstīs veikto kodifikāciju. Latvijas CL ir samērā labi kalpojis arī pēc tā atjaunošanas spēkā 1991-93.gadā. Taču laika gaitā ir iezīmējušās arī pretrunas, nepilnības un robi civiltiesisko attiecību regulējumā" 26. Raksts, kas dabiski papildina iepriekš teikto publicēts žurnālā «Jurista Vārds» 2005. gada 26. jūlijā. Autors, Latvijas Universitātes doktorante, tiesību maģistrs Baiba Rudevska atzīmē, ka "šobrīd varam teikt, ka neatkarīgajā Latvijā privāttiesības attīstās, bet starptautiskajām privāttiesībām gan netiek pievērsta vajadzīgā uzmanība ne no politiķu, ne no tiesību zinātnieku puses, lai gan starptautisko privāttiesību attīstība ir nesaraujami saistīta ar starptautisko privāttiesisko sakaru attīstību 27. Pilnīgi piekrītot augstāk minētiem vārdiem, ir uzskatāms par pamatotu norādīt, ka Latvijas Republikas Civillikumu ir nepieciešams papildināt ar virkni normu, kas regulē tieši attiecības, kas izriet no starptautiskajām mantošanas tiesībām. Bet, sakarā ar to, ka mantošanas līgums ietver ne tikai mantošanas statūtu, bet arī saistību statūtu, ir ļoti svarīgi reformēt ne tikai Civillikuma mantošanas daļu, bet arī Saistību tiesību daļu. Tiesību doktrīna pastāv par starptautisko privāttiesību avotu, ar to starptautisko privāttiesību zinātniskā izpēte un ar to saistītā tiesību aktu reformēšana ļoti sarežģīta. Pamatoties uz iepriekš teikto runa par Latvijas Republikas Civillikuma modernizāciju attiecībā pret starptautiskajām privāttiesībām tiks turpināta nākošajos rakstos. 26 Pētījums Civillikuma Saistību tiesību daļas modernizācijas nepieciešamība un aktuālo privāttiesiskā regulējuma tendenču (UNIDROIT, ELTP) iespējamā ietekme uz Civillikuma Saistību tiesību daļas modernizāciju. Kalvis Torgāns, zvērināts advokāts, profesors, dr.habil.iur., LZA akadēmiķis. Avots: http://www.at.gov.lv/resources/research/ 27 Sk. Rudevska, Baiba. Starptautisko privāttiesību attīstības nepieciešamība Latvijā. Jurista Vārds. 2005.26.07

17